Egoistu pasaule – tā ir cīņas vieta par nākotnes pasaules iekārtas tēlu. Valstu vietā atnāk virsvalstu savienības un kompānijas, valsts zaudē varu masu informācijas līdzekļos (internets), zinātnē, ekonomikā (tie kļūst par globāliem) – un piespiedu kārtā valsts deformējas, kļūstot par jaunu lokanu ķermeni atbilstoši tam, kādā mērā tai atbrīvo telpu jauni patstāvīgi veidojumi, kuri pārņem no valsts tās funkcijas.

Pat ar tām funkcijām, kuras paliek valstij, mēs redzam, kā tā nav spējīga tikt galā. Praktiski viss varas darbs, kas arvien vairāk tiek novests pie iedzīvotāju apkalpošanas, izraisa neapmierinātību. Nav šaubu, ka privātās iestādes arvien efektīvāk tiktu galā ar tamlīdzīgām funkcijām.

Valsts savā vēsturiskajā formā atmirst. Paralēli valstij veidojas jauna veida vara un sabiedrība, nepakļauta valstij, – vara un sabiedrība ārpus valsts. Tiktāl tas viss ir par valsti, tās likvidēšanu un transformāciju vienotā pasaules valdībā.

Turklāt cilvēki pārstāj sajust sevi kā tauta un sabiedrība, arvien vairāk – kā indivīdi, kuri gatavi dzīvot jebkurā vietā, valstī, viņiem nav tieksmes pārdzīvot par noteiktu kopienu, tautu. Mēs redzam, ka pakāpeniski pazūd „tauta” un rodas „personība”. Egoisms mūs attālina visos mūsu saskarsmes līmeņos.

Taču tieši tādā savstarpējā attālināšanā – iekšējā, psiholoģiskā, kulturālā un ārējā, tautas, valsts – atklāsies nepieciešamība, lai visi apvienotos visu izdzīvošanas labā, radīsies vajadzība pēc jauna apvienības līdzekļa, tomēr mūsu pasaulē neatradīs nevienu tādu spēku un ideju, izņemot to, ko piedāvā Kabala kā galvojuma spēku. Radīsies nepieciešamība pēc vienotas pasaules savienības izveides. Tikai tādā veidā mēs novērsīsim ciešanas, kas rodas no mūsu neatbilstības vienotai dabai.

Avots krievu valodā

Filed under: Galvojums, Krīze un globalizācija | Add Comment →