Šodien mēs nevaram pārvaldīt mūsu pasauli. Es vēlos veikt labojumus finanšu sistēmā, ekonomikā, tirdzniecībā, starpvalstu sakaros, starp cilvēkiem, visbeidzot starp laulātajiem, – nesanāk. Pastāv sazvērestības, papildus traucēkļi, kādi nosacījumi, kurus es neņemu vērā, un tāpēc man nekas nesanāk. Nepietiek zināšanu, trūkst tieša saikne ar to jauno pasauli, kura veidojas mums apkārt, un mēs nespējam ar to skaidri kontaktēties.

No kurienes tas nāk? Tas nāk no tām pašām pakāpēm, kuras lejupnonāk pie mums no Bezgalības pasaules. Šīs pakāpes jau atrodas mūsos, tās mūsos eksistē. Tās arī rodas rešimot ietekmē. Tas ir, atdeves spēki, kuri rodas un izpaužas attiecībā pret mums – tas viss arī atrodas manī, manā ārējās telpas sajūtā. Tikai tie jau vairs nav egoistiskie, atdodošie spēki, bet tas – arī mans „kārtainais pīrāgs”, tas – arī mana iekšējā pasaules izjūta, tas – arī es. Tas viss ir manī. Nav nekā, kas izietu ārpus manis.

„Es”, principā, tā ir dvēsele.

Ja es sāku sevi dalīt tādā veidā, tad redzu, ka mūsdienu pasaule man palīdz. Mūsos atklājas it kā „slikts”, egoistisks spēks – tumšā pagātne. Un rodas altruistiskais spēks. Šie slāņi atklājas manī: es sāku tos sajust ne vien ārpus manis – manī. Tādēļ esmu „sapinies”, tādēļ esmu tik apjucis, tādēļ neesmu spējīgs orientēties mūsdienu pasaulē.

Kad sākam saprast šo sistēmu un tajā nedaudz orientēties, mēs redzam, kā tas notiek ar citiem cilvēkiem. Mēs saprotam, ka mūsos rodas tāds „daudzkārtains pīrāgs”: rešimot no pagātnes, tagadnes un nākotnes, pagātnes egoistiskie spēki, tagadnes sajūtas un kādas nenoteiktas, nesaprotamas nākotnes izjūtas – atdeves īpašība, saiknes īpašība.

Šie slāņi, kas manī atklājas, vēl nav savienoti kopā vienotā sistēmā, tāpēc tiek dēvēti „mūsu krīze”, mūsu dalījums starp šīm daļām. Krīze tiek dēvēta „integrālā”, jo tā nedod mums saikni starp visām daļām – mūsos tās nav. Un šī problēma paliks līdz brīdim, kamēr neiemācīsimies šo sistēmu pārvaldīt.

Kur slēpjas problēma? No vienas puses es attēloju jautājumu un krīzi, bet no otras – tieši to, ko dēvē par dvēseli. Tas ir, mēs šodien praktiski esam ceļā, etapā, uz pakāpes, kas ļauj atklāt mūsos dvēseli.

Kad savienosim sevī visas šīs daļas, tad to vietā ieraudzīsim interesantu ainu – mēs ieraudzīsim sevi sastāvošus no trijām līnijām.

Egoistiskie spēki, no vienas puses, – pīrāga apakšējā daļa.

Altruistiskie spēki vai atdeve – pīrāga augstākā daļa. Un vidējais spēks – šo spēku saikne, kad mēs to visu savācam sevī, un varam ar tiem strādāt kopā. Vidējā pīrāga daļa savienos altruistisko plusu ar egoistisko mīnusu un varēs ar tiem strādāt kopā. Principā, tajā ir mūsu darbs – darbs vidējā līnijā.

Tātad šodien ar krīzēm un iekšējām neskaidrībām mēs atrodamies uz mūsu dvēseles atklāšanas sliekšņa. Protams, pasaulei līdz tam vēl ir tālu. Tā neatklās to vienkārši, bet gan ar mūsu palīdzību – citos, daudzkārt vienkāršākos ceļos, ar pievienošanos mums utt.

Turklāt mēs ar jums jau atrodamies uz tā paša atklājuma sliekšņa, un mums jāmēro ceļš tālāk uz priekšu.

Tas viss ir ielikts mūsos, un pēc Pirmā Samazinājuma rodas ekrāns un izveidojas parcufs.

Šajā parcufā jau atrodas mūsu nākamais stāvoklis. Parcufs sastāv no galvas, kura lemj, kādā veidā pareizi savienot sevī divas daļas: vienu daļu, kurā mēs varam atdot, un otru daļu, kurā mēs neesam spējīgi to izdarīt. Roš (galva) atrodas par to augstāk un tādā veidā mūs organizē.

No virtuālās nodarbības, 25.09.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā | Add Comment →