Mēs vienmēr domājām, ka mūsu savstarpējās attiecības analoģiskas attiecībām, kas darbojas nedzīvajā, augu un dzīvnieku dabā. Dabas sakariem mēs pievienojam savus personīgos: precamies, noslēdzam tirdzniecības un rūpniecības līgumus, pelnam viens no otra… Mēs uzturam šajā pasaulē ierastos materiālos sakarus, kuri balstās uz egoistisku vēlmi, – tā, lai ievērotu savas intereses, taču lai arī „neaprītu” viens otru, lai gūtu baudījumu, un tajā pašā laikā sadzīvotu.

Visi šie sakari, tajā skaitā arī virtuālie, līdz šim bija pilnīgi pārredzami un kontrolējami. Piemēram, mēs vadījām ekonomiku ar zinātnes un statistisko datu palīdzību. Patiesībā materiālie sakari veidojas kā papildinājums dabiskajiem. Tie – evolūcijas sekas. Katra paaudze sev veido aizvien jaunus sakarus starp cilvēkiem.

Un, lūk, patreiz mums pirmoreiz jāatzīst tas fakts, ka esam savstarpēji saistīti domās. Jau ir pētījumi, kuri to apliecina, taču domu sakari vienalga mums ir apslēpti. Runa iet nevis par datu nodošanu ar bezvadu sistēmas palīdzību, kas tiek veikts ar mūsu  pilnīgu kontroli saskaņā ar izpētītajiem fiziskās pasaules likumiem. Pār domu saistošajiem pavedieniem mums nav varas un tikai pēc atsevišķām ārējām pazīmēm, pēc sekām daudzkārt zemākajos līmeņos, mēs atklājam, ka esam savstarpēji saistīti domās.

Šeit arī ir problēma: domu sakaru līmenī mēs neprotam rīkoties apzināti. Es nevaru tev nosūtīt „domugrammu”, kuru tu saņemsi un sapratīsi. Mēs neprotam izmantot sakaru līniju starp mūsu prātiem vai sirdīm. Mājienus uz to mēs saņemam, taču to kontrolēt nespējam. Mūsu tradicionālās zinātnes pēta sakarus, kuri darbojas nedzīvajā, augu un dzīvnieku dabā. Taču kur ir tā zinātne, kura pēta un mēra cilvēciskā līmeņa savstarpējos sakarus?

Lai kaut ko kontrolētu, mums jāpaceļas uz daudzkārt augstāku līmeni – līdz tās pakāpes saknēm, kuru vēlamies apgūt. Un tādējādi šodien, kad atklājas savstarpējā saikne cilvēciskajā līmenī, pasaule saskārās ar problēmu. Šie sakari starp vēlmēm un domām izslīd no mums. Taču mēs neizdzīvosim, ja tos neiegūsim, jo tie valda pār sakariem, kuri atrodas daudzkārt zemākā pakāpē, un tāpēc mums tie sev vienkārši ir jāpakļauj.

Kā lai to izdara? Mēs redzam, ka mehānismi, kurus esam izveidojuši cilvēces pastāvēšanas tūkstošgadēs, pārstāj strādāt. Ģimenes institūts kopš laiku laikiem bija cilvēces pamats, dzīvnieciskās sākotnes cietais fundaments. Taču ģimene sabrūk. Līdz kolapsei nonāk arī citas sistēmas, lai arī mākslīgas, taču tās nāk tieši no mūsu attīstības: rūpniecība, tirdzniecība, zinātne, kultūra, audzināšana. Mēs paši radījām šīs darbības sfēras, taču tagad nezinām, kā izvest tās no krīzes.

Tas viss ir tādēļ, ka starp mums izpaužas jauns sakaru tīkls – vēlmes un domu līmenī. Tāpēc arī sanāk, ka atgriezt sev kontroli pār visu mūsu dzīvi mēs spēsim tikai tad, ja pacelsimies līdz Radītāja pakāpei, ja sapratīsim, ka šis tīkls pie mums nonācis no vienotas gribas un vienota nodoma, ka tas mūs pārvalda, un mums jāatklāj šī griba un šis nodoms. Tad pakāpeniski mēs sapratīsim jaunā tīkla likumus un iepazīsimies ar pasauļu sistēmu. Uz to arī virzīta pasaules attīstība.

No nodarbības pēc Rabaša vēstules, 23.09.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kopīgā dvēsele „Ādams”, Krīze un globalizācija, Kustība „Savstarpējais galvojums”, Realitātes uztvere | Add Comment →