Mums nepieciešams izlabot pašu sistēmu, lai tā līdzinātos Radītājam, atdevei, Dabai. Šodien netrūkst pētījumu, kuri parāda, ka kapitālisms – sava veida egoistiskās slimības uzliesmojums uz zināmu laiku, un šīs slimības beigas mēs redzam mūsdienās. Īpaši tas izpaužas ekonomiskajā krīzē un ekoloģiskajās katastrofās.

Tālāk tā nevar turpināties. Cita lieta, ja mums būtu neizsmeļamas dabas bagātības un enerģētiskie resursi. Taču to nav. Mēs tērējam pēdējo un iedzenam sevi strupceļā: aug plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, sabiedrība sabrūk, bet Zeme kļūst arvien neviesmielīgāka vieta.

Mēs kļūdaini uzskatām, ka varam izveidot pareizi funkcionējošu egoistisku sistēmu. Amerikāņi bija apreibināti ar šo ideju un ar to apmigloja prātu visiem. “Amerikāņu sapnis” izdevās tādēļ, ka viņi dzīvoja uz visas pasaules parāda, pie tam vēl dižojās ar saviem “panākumiem”: “Palūkojiet, cik veikli mēs protam aplaupīt, cik skaisti varam melot. Tikai paverieties, kādu dzīvi mēs dzīvojam uz jūsu rēķina”. Būtībā, tieši tas arī slēpās aiz pārpilnības. Un to pašu ceļu mēroja Eiropa.

Visa problēma tajā apstāklī, ka mēs pastāvīgi meklējam lētus avotus. Kādreiz tie bija vergi, bet vēlāk tie vairs sevi neattaisnoja. Tad sākās jaunatklāto zemju tautu ekspluatācija, tās izmantoja, tajā skaitā, arī kā noieta tirgu. Mēs pastāvīgi rīkojāmies uz citu rēķina, mēs pastāvīgi kādu apzagām un izmantojām savās interesēs – lai tie būtu vergi, Āzijas, Āfrikas un Amerikas pamattautas, dzimtcilvēki utt.

Tas arī bija attīstības faktors, tās meli pēdējā laikā caurvij visu sistēmu un nonākuši līdz pašām finansēm. Dolārs kļuvis par starptautisko valūtu, bet rūpniecība un tirdzniecība savijušās tik viltīgā shēmā, ka cilvēki visā pasaulē strādā amerikāņu labā.

Kur tad ir robeža? Šodien mēs esam izsmēluši lēto avotu iespējas. Nav vairs vergu un valstu, kuras nebūtu pārņēmusi civilizācija. Viss iet uz to, lai lauztu lēto cenu principu. Nav vairāk lēta darba spēka un lētas enerģijas. Pienācis laiks sniegt sev atskaiti par notiekošo. Ja vēlamies izdzīvot, tad jāspriež pēc taisnības.

Un tādējādi pasaulē izveidojas taisnīgās sadales problēma. Visur cilvēki atmostas ar šo prasību. Taču īstenībā tā nozīmē, ka katram pienākas tik, cik viņš ir ieguldījis cilvēces labā. Pamatojoties uz egoisma principiem, tu neko nesaņemsi. Drīzumā mēs atklāsim, ka neviens nevar saņemt kaut ko no cita egoistiski. Tikai iedomājieties, uz kurieni veļas pasaule: mums atklājas savstarpējā galvojuma sistēma, kas prasa savstarpējo līdzdalību un atdevi.

Tas nenozīmē, ka jāizsvaida bagātības pa labi un pa kreisi. Nē, mēs visu veidojam uz savstarpības pamata, mēs nepiekāpjamies piekāpības pēc, bet vadāmies no patiesa taisnīguma principiem. Visas mūsu iepriekšējās sistēmas nedarbosies. Mēs atrodamies pilna mēroga sistēmas atteices priekšā, un ekonomiskās problēmas ir tikai tās pirmās pazīmes. Rezultātā mums nāksies piekrist tam, ka taisnīgums, savstarpība un galvojums – vienīgā izeja.

Bāls Sulams raksta par „altruistisko sistēmu”. Taču nevajag domāt, ka tā atceļ visus aprēķinus. Gluži otrādi, altruisms – visprecīzākais aprēķins, kurš neatstāj nekādu izeju: katrs saņem atbilstoši savam ieguldījumam. Tas, kurš neiegulda pūles, paliek tukšā. Ja visapkārt ir altruisti, tas nenozīmē, ka mani baros „par skaistām acīm”. Mēs runājam par dabas likumu. Radītājs – dižākais altruists, taču vai esi redzējis no Viņa kādreiz ko labu? Gluži otrādi, vienas nelaimes.

Sacīts: „Radītājs radījis vienu pretim otram”. Abi spēki – gan pozitīvais, gan negatīvais – ārkārtīgi stingri un uzstājīgi. Un tādējādi nākotnes sabiedrībā es nevarēšu laiskoties uz citu rēķina.

No nodarbības pēc laikraksta „Narod”, 28.09.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Ekonomika un finanses, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija, Kustība „Savstarpējais galvojums” | Add Comment →