Savstarpējais galvojums nozīmē, ka mēs savienojamies tā, ka katrs piepilda cita vēlmi.

Neviens no mums nevar pats sevi piepildīt – garīgajā pasaulē tā nenotiek. Es varu piepildīt tikai kāda cita vēlmes, uz visiem 100%.

Ja es sasniedzu Bezgalības pasauli – tas nozīmē, ka visas garīgās tilpnes, proti,vēlmes atrodas man priekšā, un tās visas es piepildu ar NARANHAJ gaismu, kura iziet caur mani kā bezgalīga gaisma, kas caur mani plūst pie tuvākā.

Taču es pats palieku ar Nefeš de-Nefeš gaismu, kura atrodas manī pastāvīgi. Pārējā gaisma iziet caur mani un piepilda ārējo tilpni, kuru pilnībā visu esmu sev pievienojis. Un tā dara ikviens!

Tuvākā vēlmes attiecībā pret mani ir „apaļas” (igulim), tas ir, neierobežotas! Taču forma, kurā es tās piepildu – „taisna līnija” (kaš jošer), proti, tas ir darbs ar ekrānu. Tādā veidā es pārtopu par bezgalīgu „taisnu” vēlmi, ja piepildu bezgalīgo, citu cilvēku „apaļo” vēlmi bez jebkādiem ierobežojumiem no manas puses.

Es pats – ierobežots manā spējā piepildīt tuvāko, bet citus vienmēr uztveru kā ne ar ko neierobežotus. Ierobežojums ir tikai manī – tajā, cik daudz esmu spējīgs viņiem dot.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 18.08.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →