Sacīts, ka „kopējais un atsevišķais ir vienlīdzīgi”, un tāpēc katrai grupai un katram cilvēkam sev jāsniedz atbilde: vai viņam dzīvē ir augstākais mērķis – pacelties no dzīvnieciskā līmeņa uz cilvēka līmeni, Ādama līmeni, kurš „līdzīgs” Radītājam? Tas ir, iegūt atdeves īpašību, kurā viņš sajutīs dzīvi atdevē – augstāko dzīvi.

Sākumā cilvēks tiecas uz to vienkārši tāpēc, ka nevēlas nomirt. Garīgo dzīvi viņš sev iztēlojas kā materiālo, tikai kā nedaudz labāku un galvenais bez nāves. Tas ir maksimums, ko spējam iedomāties par garīgo dzīvi.

Tas ir, es mācos un domāju, ka saņemu kaut kādas zāles, kuras nesīs man mūžīgu dzīvi, kura ir piepildīta un pilnīga, bez visām šīm problēmām, kuras es pašlaik sajūtu. Tāpēc cilvēks turpina. Turklāt tikai tā mēs esam spējīgi pašlaik iedomāties dzīvi, kura atrodas augstāk par mūsu pasauli.

Taču ja pat tādā veidā cilvēks sāk virzīties uz priekšu, viņš nolemj, ka ir jāizmanto līdzekļi, kuri ir viņa rīcībā: tas ir, skolotājs, kurš skaidro, kas ir jādara, pildot viņa padomus grupā un ar grāmatu palīdzību.

Skolotājs tikai man norāda, kas ir jādara, bet man ir jāizpilda, jo vairāk man nav uz ko paļauties. Turklāt visa realizācija notiek ar grupas un mācību palīdzību. Tā viņš pakāpeniski atklāj sevī tieksmi uz atdeves īpašību, kura pārvēršas par viņa mērķi, kas iekļauts vienotībā, savienojumā, savstarpējā galvojumā, kā viens cilvēks ar vienu sirdi.

Tas nozīmē, sasniegt ticību, par kuru sacīts: „Taisnais dzīvos ar savu ticību” – ar atdeves īpašības atklāsmi cilvēka sirdī, visās viņa vēlmēs.

No nodarbības pēc „Šamati” grāmatas, 18.07.2011

Avots krievu valodā

Filed under: Galvojums, Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →