Pati svarīgākā īpašība, kas nepieciešama garīgajā ceļā – tā ir pacietība, gatavība izjust ciešanas, pārliecība gūt panākumu. Būt pacietīgam – tas nozīmē būt gatavam iziet visus etapus, kuri sastopami manā ceļā, lai manas šodienas pasaulīgās jūtas, saprāts nespētu novirzīt no ceļa un neuzstādītu man patiesības.

Es sākotnēji pieņemu ticību viedajiem kabalistiem, kuri jau izgājuši šo ceļu, un iesaka man, kā uzvesties. Un es mēroju ceļu saskaņā ar šiem norādījumiem, un tos īstenoju.

Tajā nav nekādas pazemības, kā tas šķiet vērotājam no malas. Gluži otrādi, tādā ceļā es visu grasos izzināt sajūtās un saprātā, katrā ceļa posmā.

Es saprotu, ka no attālināšanās man jāsasniedz tuvība, un virs šiem diviem stāvokļiem vienmēr saņemu daudzkārt augstāku stāvokli – jaunu izjūtu un sapratni, un tādā veidā es virzos uz priekšu. Visu šo svārstību uz priekšu un atpakaļ rezultāts – noskaidrošana, kuru es veicu jūtās un saprātā, iegūstot jaunu stāvokli un pastāvīgi pievienojot.

Taču no otras puses, process, kuru izeju, vienmēr ir mana egoisma novirzīšana. Es attālinos un tad sajūtu sevi tumsā, mazvērtīgumā. Un man šeit tieši jāpiesaista savs lepnums un jāsaka, ka jūtos tik tāls tieši tāpēc, ka saņēmu neatkarību. Tādējādi es varu lepoties ar to, ka esmu pret, un nevēlos lepoties ar tādu attālināšanos no Radītāja. Lai arī man ir slikti un esmu sapinies, taču ar to es iegūstu jaunu vēlmi.

Tagad es sāku strādāt ar šo jauno vēlmi un pietuvināties Radītājam, un šīs nepatīkamās sajūtas kā attālināšanās starpposmus, sajukumus un tumsas sāku piepildīt ar gaismu un sapratni, jauniem nosacījumiem – ne egoistiskiem, bet augstāk par egoismu. Un tādā veidā es sasniedzu jaunu pakāpi.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 29.08.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →