Mums ļoti svarīgas ir „apaļās tilpnes” (igulim), jo tās satur visu Galīgās labošanās gaismu. Visa tā gaisma, kuru mēs vēl neesam spējīgi pieņemt, līdz galīgajai labošanai atrodas apaļajās sfērās un no turienes spiež uz mums, rūpējas, nonāk pie mums gaismas veidā, kas atgriež pie avota, kalpo kā apkārtējā un iekšējā gaisma.

Mēs visu saņemam no apaļajām sfērām. Pateicoties tām, norisinās visa mūsu attīstība, jo līdz tam brīdim, kamēr man nav garīgās tilpnes (un mums nekad nav tilpnes nākamajai pakāpei), es atrodos zem apaļo sfēru spiediena. Tilpne tiek mazgāta ar apkārtējo gaismu, un šī gaisma atrodas apaļajās sfērās.

Un tāpēc es sajūtu neērtības, metos no vietas uz vietu, – gluži kā magnētiskajā laukā, kurš mani pievelk un atgrūž. Es pagaidām neesmu spējīgs sevi vadīt un piepildīties ar ekrāna, „līnijas” (kav) palīdzību, – un tādēļ uz mani iedarbojas sfēras.

Pasaules vispārējā vadība arī norisinās ar apaļo sfēru palīdzību. Tādēļ mūsu pasaule dēvēta par „apaļu” – globālu, integrālu. Tajā it kā noslēdzas aplis – atklājas augstākā vadība. Un līdz tam, kad sākam to uztvert ar ekrāna palīdzību kā „taisno” iedarbību, tā atklājas no augšienes kā „apaļā sfēra” (igulim), kura mūs sargā, lai mēs neizdarītu muļķības un neuzspridzinātu pasauli, un lai mēs saniegtu nosprausto mērķi.

Apaļās sfēras mūs vada, līdz mēs paši spēsim ņemt vadību savās rokās, pieņemot to no Radītāja. Un tad no mūsu puses tā tiks dēvēta par tiešo. Tik lielā mērā, kādā mēs pieņemsim no Radītāja visas radības vadību un pārvaldīšanu un sāksim strādāt, – mēs sāksim veidot taisno līniju.

Taču šodien mūs simtprocentīgi vada apaļās sfēras. Katrā no mums ir tikai viena maza dzirkstelīte, kas tiek apgaismota, pateicoties taisnajam staram (kav jošer).

No augšienes, cauri visām sfērām, pie mums lejup nonāk taisnais gaismas stars un atmodina mūsos dzirksteli, kas mudina mūs sākt strādāt šajā taisnajā kanālā virzībā uz augšieni. Taču viss pārējais paliek apaļo sfēru vadībās ietekmē. Tāpēc visa pasaule, kur šī atmoda, pateicoties taisnajam staram, netiek sajusta punktā sirdī, pastāv apaļajās sfērās.

Ar punkta atmodu sirdī, mēs saņemam iespēju savienot vienā veselumā „Israēlu, Toru un Radītāju”, – tajā pašā taisnajā līnijā, kura nonāk pie mums šķērsojot visus apļus. Un tādā gadījumā apaļās sfēras arī kļūst citas, jo līnija, izejot tām cauri, tās piepilda un izveido atšķirības. Un tādēļ es sāku just neērtības: uzdodu jautājumu par dzīves jēgu, par notiekošā būtību. Es jau jūtu zināmu uzbudinājumu gan no iekšienes, gan ārienes.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 18.08.2011

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →