Kabalas pieeja ir augstākā pakāpē zinātniska. Taču mēs to neuzspiežam. Mēs tikai vēlamies norādīt savstarpēji saistītajā pasaulē uz acīmredzamiem faktiem, kurus nav iespējams ignorēt.

No šiem faktiem mēs virzīsimies tālāk, uz pārmaiņām cilvēka būtībā. Turklāt patreiz, saņemot integrālo izglītību, viņš sāk domāt integrālās sistēmas terminos. Iepriekš viņš redzēja un centās visu aptvert no sava egoisma skatpunkta: „es un pārējie”.

Taču tagad viņš pakāpeniski caur šo prizmu sāk sajust pasauli, kura iesūc sevī visus redzamos starus. Viņš noskaņots nevis uz personīgo labumu, bet uz labumu visas cilvēces labā. Viņa rakurss kļūst kopējs, prāts iegūst citādu domāšanas veidu, sajūta iziet cauri visiem.

Kā piemēru var minēt mājsaimnieci, māti, kura rūpējas par bērniem un vīru, par mājas pavardu, par to, kā viss nokārtosies. Viņa skatās uz dzīvi un uz rītdienu nevis saistībā personīgi ar sevi, bet saiknē ar visiem mājiniekiem. Ne no sevis, bet no viņiem viņa redz šodienas un rītdienas realitāti.

Ja pakāpeniski cilvēks sāk lūkoties uz pasauli tādā veidā, viņš paceļ sevi uz jaunu pakāpi. Viņā attīstās jauna realitātes uztveres sistēma. Viņš vairs neizjūt īstenību personīgi sevī, egoistiski un individuāli, bet redz to tādu, kādu to jūt visi.

Pēc būtības tajā ietverts mīlestības likums pret tuvāko kā pret sevi pašu. Cilvēks pakāpeniski nonāk pie tāda stāvokļa, kurā viņam ir nevien savstarpēja pretestība ar cilvēci un tuvība ar atsevišķiem cilvēkiem, – viņš sāk sajust sevi šī „katla” iekšienē, cilvēcē, kopējās sistēmas iekšienē.

Un tad mainās viņa uztvere, domāšana, redzējums, sajūtas, mainās visa viņa  pastāvošā īstenība. Viņš it kā no sevis iziet ārpusē un atklāj jaunu realitāti, kuru iepriekš nesajuta, jaunu dimensiju savā jaunajā uztverē.

Ja cilvēce virzīzies uz priekšu ar tādu nostādni, tā sasniegs to, ko mēs dēvējam par augstāko, garīgo pasauli. Tas vienkārši ir nosaukums, runa iet par uztveri: tā vietā, lai saņemtu sevis dēļ – atdeve.

Taču arī atdeve nav ierastajā izpratnē. Es sajūtu visus mūs kā kopību, un ja es nerūpējos par visiem, tad arī man nekas netiks. Šodien mēs sākam to saprast, taču gausi. Tas maksās mums daudz asiņu, spēka un sviedru, tomēr, ja sākt ieviest globālo audzināšanu, cilvēki laiku no laika sāks ieklausīties dažādos piemēros no kinofilmām, teātra uzvedumiem, romāniem, teleprogrammām, vienkārši stāstiem, kas demonstrē, ka labestība un ļaunums tiek novērtēti tikai attiecībā pret sabiedrību.

Turklāt mēs atrodamies globālajā sistēmā un pārdzīvojam globālu procesu, kuram līdzās nāk pārmaiņas, kuras mēs varam īstenot tikai ar nosacījumu, ja sāksim veikt audzināšanas darbu. Par to es jau tiku runājis Vispasaules Garīgajā forumā Arosā 2005. gadā. Taču mēs joprojām redzam, ka cilvēki tam nav gatavi, nav uz to spējīgi, bēg no tā, neskatoties uz to, ka jau atrodas uz nelaimes sliekšņa.

Piemēram, ASV valsts parāds pirms dažiem mēnešiem pārsniedza kopējos resursus. Citādi sakot, pat ja viņi pārdos visu, kas viņiem ir, viņi nespēs dzēst visas savas saistības. Taču, ja viņi atzīs sabrukumu un bankrotu, tad aiz viņiem sabruks visa pasaule. Un tāpēc pasaule pieprasa: „Turpiniet spēlēt, turpiniet izlaist naudu, it kā jums ir ar ko to nosegt”.

Lūk, kādas spēles mums noris. Tā jau nav iepriekšējā ekonomika tās klasiskajā izpratnē, – mēs vienkārši ejam tālāk ar aizvērtām acīm, paļaujoties uz labu laimi, tā vietā, lai uzsāktu labošanu. Ja neīstenosim integrālo audzināšanu, mums nebūs nekāda cita ceļa. Un mēs jau to sākam apzināties.

Taču ekonomika – tā ir mūsu egoisma valoda. Mūsu savstarpējās attiecības tiek veidotas saskaņā ar principu: „tu man, es tev”, uz maksimālas bagātināšanās sistēmas uz citu rēķina. Tieši ekonomikas valodā mēs izskaidrojamies savās egoistiskajās savstarpējās attiecībās, ņemot vērā, ka ekonomika – mūsu egoistiskā apvienošanās.

Mēs to veidojam atbilstoši noteiktiem likumiem un, pateicoties tai, varam pastāvēt. Un tieši tādēļ šajā sistēmā, pirmām kārtām, mēs sajūtam krīzi, jo mūsu savstarpējās egoistiskās saiknes ir sasniegušas robežstāvokli, un tālāk tā dzīvot nav iespējams.

Tādējādi izveidojušajos apstākļos es vēršos pie cilvēkiem pat nevis kā kabalists, bet kā vienkāršs cilvēks, kurš ir norūpējies par cilvēces nākotni. Man pašam personīgi nekas nav vajadzīgs, – es tikai mudinu cilvēkus palūkoties uz to, kas atrodas mums priekšā vienlīdz visiem. Es nedodu pašmāju padomus, neizvirzu pašdarinātas teorijas, nepiedāvāju kādu jaunu, īpašu zinātni. Vispirms es piedāvāju balstīties tikai uz zinātni, jo to atzīst visi.

No sarunas par jauno grāmatu, 11.07.2011

Avots krievu valodā

Filed under: Ekonomika un finanses, Ikdienas nodarbība, Kabala, Krīze un globalizācija, Kustība „Savstarpējais galvojums”, Realitātes uztvere | Add Comment →