Evolūcija virza uz sadarbību

Jautājums: Ideja par divu pretstatu mijiedarbību reti pārkāpa tīri filozofisko pētījumu un kulturoloģiskā diskura ietvarus… Jūs to atkal reanimējat, kaut arī cilvēce nogura no tās realizācijas mēģinājumiem.

Atbilde (tas, kas uzdod jautājumu droši vien ir filozofs, tādēļ minu fragmentu no manas jaunās grāmatas): Pati ideja par to, ka evolūcijas gaita tiek nosacīta ar divu pretstatu mijiedarbību, parādījās sen. Pietiekami atcerēties duālu in-jan opozīciju ķīniešu mitoloģijā un filozofijā, Empedokla „karu-mīlestību”, Labā un Ļaunā cīņu ābramiskajās reliģijās, Hēgeļa dialektiku.

XIX gs. otrās puses zinātniskajā evolūcionismā G. Spensers savas teorijas pamatā ielika diferenciācijas un integrācijas spēku pretestību. Katrā laikmetā šī universālā ideja saņēma jaunu piepildījumu, jaunu jēgu – atkarībā no cilvēces garīgās attīstības līmeņa.

Tādēļ ir īpaši svarīgs tas fakts, ka mūsdienu evolūcionismā parādījās koevolūcijas teorija, saskaņā ar kuru nedzīvās un dzīvās matērijas attīstība tiek noteikta ar divu pirmsākumu mijiedarbību – „kooperativitāti” (koevolūciju) un „konkurenci”, turklāt pamatnozīme tiek piešķirta pirmajam sākumam nevis otrajam.

Ir jāsaka, ka koevolūcijas procesi – sistēmu saskaņotā attīstība (vai elementu sistēmas iekšienē) ar savstarpējām selektīvām prasībām, tika jau sen atklāti bioloģijā. Tomēr tie skaitījās kā „perifērijas”, otršķirīgi un tika novesti tikai pie simbiotisko attiecību dažādiem veidiem (parazītisms, protokooperācija, komensālisms, mutuālisms un tā tālāk).

Pēdējās desmitgadēs jēdziens „koevolūcija” tālu pārsniedza bioloģijas robežas, ieguva daudz plašāku, būtībā filozofisku saturu un deva pamatu jauna zinātniskā izzinošā modeļa izveidošanai, kurš manāmi iespaido ne tikai  dabaszinātnisko, bet arī humanitāro domu, iekļaujas procesu studēšanā, kas norisinās uz visiem dzīvās un nedzīvās matērijas organizācijas līmeņiem – no subatomu un molekulāri ģenētiskajiem līdz sabiedriskajai dzīvei un ideju koevolūcijai.

Šī ideja izraisīja jūtamu triecienu attiecībā uz esošajiem priekšstatiem par konkurenci kā galveno evolūcijas dzinējspēku: koevolūcionārā pieeja posta iepriekšējo Dabas tēlu – kā „visu karš pret visiem”, kā nesaudzīga cīņa par eksistenci.

Vēlos atgādināt: Č. Darvins brīdināja, ka jēdzienu „Cīņa par eksistenci” izmanto „plašā un metaforiskā jēdzienā, ieskaitot šeit vienas būtnes atkarību no citas”.

Šo principu viņš izplatīja arī uz sociālo dzīvi: „Ciltij ar lielu biedru skaitu, kuri ir augstākā mērā apveltīti ar patriotisma, uzticības, paklausības, drošsirdības un simpātijas garu, vienmēr gatavi palīdzēt viens otram un upurēties kopējā labuma vārdā, ir daudz vairāk izredžu uzvarēt citas ciltis; un tā būs dabiskā atlase”.

Tomēr ilgstoša laika gaitā vārdi „cīņa par eksistenci” tika saprasti burtiski, kas savā galīgajā izpausmē parādījās sociāldarvinismā, kas apgalvoja: uzvar stiprākais. Taču tas, ka koevolūcionāru procesu, kooperāciju loma tika apzināta tieši patreiz, ir visai vispārnozīmīgs fakts.

Tas ir svarīgu transformāciju rādītājs mūsdienu cilvēka apziņā, viņa vērtību sistēmā: ja konkurence vēl nedod vietu sadarbības ideāliem, savstarpējai palīdzībai, solidaritātei, tad katrā ziņā manāmi nodod pozīcijas un jau netiek uztverta kā Dabas pamatlikums, kas attaisno egocentrismu jebkurās tā izpausmēs.

Nav nejauši, ka koevolūcijas teorijas piekritēji uzskata, ka tās izplatīšana palīdzēs pārbūvēt cilvēka un dabas savstarpējās attiecības, un pat radīt jauna veida civilizāciju, kas veidota uz sadarbības, nevarmācības, kooperācijas un dialoga principiem.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: