Darba pietiks visiem

Jautājums: Visi saprot audzināšanas svarīgumu, taču cilvēki vēlas momentānus lēmumus, vēlas kaut ko darīt tūlīt pat…

Atbilde: Audzināšana – izteikti praktiska lieta. Mums ar savu darbu sev jāparāda jauns „iesaiņojums”, sevi jāizmaina. Runa iet par lielu, reālu radīšanu.

Vispirms nepieciešams radīt milzīgu materiālu daudzumu, kuri plūdīs pie katra pie jebkuras iespējas, visās valodās, attiecīgi jebkuram raksturam un mentalitātei. Iedomājies, cik daudz spēka un resursu tas prasīs no cilvēces. Rīkojoties radoši un profesionāli, mums visiem jābūt pakļautiem šim „presingam” – pie tam tā, lai mēs zem tā justos labi. Tā plūsmai jābūt tik spēcīgai un prasmīgai, lai tas mūsos ieplūstu kā svešvaloda miega laikā, bez jebkādiem šķēršļiem no mūsu puses.

Televīzija, internets – viss jāveido no jauna. Vai tas, tavuprāt, nav praktisks darbs? To īstenos miljardi un, pateicoties tam, viņi paši sāks mainīties. Tādā veidā visa cilvēce, izņemot bērnus, sirmgalvjus un rīcības nespējīgos, iesaistīsies labošanās procesā.

”Audzināšana”, par kuru mēs runājam, tas nav tikai mācību sols, pie kura sēž skolnieks. Kurš viņu mācīs? Visiem jāpiedalās darbā, jāmeklē un jāpieliek pūles, katrreiz sadedzinot visus savus spēkus izplatīšanas degsmē un no jauna liekot tiem uzliesmot. Mēs taču maināmies, atjaunojamies un katru dienu mums nepieciešams kaut kas jauns.

Mācības – tā nav laipnība. Skolnieki nav skatītāji, kuriem jāizdabā. Mums priekšā liels praktisks darbs. Katrā pilsētā, katrā kvartālā, katrā kultūras namā ir jādeg šī ugunskura dzirkstelēm.

Šodien televīzija mums demonstrē asinis, korupciju, izvirtību, visa dzīvnieciskā triumfu. Tas viss ir jāmaina – tā, lai cilvēks vēlētos skatīties un klausīties. Taču viņš vēl ir pilnīgi neizlabots. Viņam jādemonstrē kaut kas interesants un aizraujošs, lai viņš spētu no tā gūt morāli. Mums priekšā milzīgs izaicinājums, kas prasa reālus darbus.

Nav vienkārši apstrādāt pat jau esošo kontentu plašas izplatīšanas vajadzībām. Un tomēr ir svarīgi, lai visi ar to strādātu, jo bez tā jūs nemainīsieties. Es katra vietā rakstītu rakstus un grāmatas – citādi, kā tu sevi pilnveidosi? Lai arī nekļūsi par skolotāju, taču bez atdeves tuvākajam nav izaugsmes. Tev vienkārši jāpiedalās, nav svarīgi kādā veidā. Un tas ir praktisks darbs.

Daudzi to pilda fiziski: organizē pasākumus, gatavo laukumus un telpas. Apkārt vienam lektoram vai referentam jāstrādā vēl 20 – 30 cilvēkiem, kuri nodrošina loģistiku, reklāmu, saimniecisko daļu utt. Un viņi visi ir vienlīdz svarīgi.

Tātad „mācību sols” – tas ir jēdziens. Lai apsēdinātu bērnus pie soliem, nepieciešams veikt milzīgu iepriekšējas sagatavošanas darbu, sākot no skolu celtniecības līdz mācību programmu izveidošanai un skolotāju sagatavošanai universitātēs. Daudz pūļu nepieciešams vēl līdz tam, kad skolotājs ienāks mācību telpā. Turklāt ideālā uz vienu pasniedzēju jābūt pieciem bērniem. Desmit – tā jau ir robeža.

Tādējādi darba pietiks visiem. Rezultātā tas mainīs darbiniekus vairāk kā tos, kuri mācās. Tad arī sanāk, ka no katra jāizveido aktīvs dalībnieks, cēlājs, kurš savas pūles ziedo citu labā. Katram ir jāpiedalās vēstījuma izplatīšanā par vienotību.

No nodarbības pēc laikraksta „Narod”, 08.09.2011

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: