Torā pastāvīgi sastopas lauka tēls. Par lauku tiek dēvēta Malhut, Šhina – mūsu savstarpējā saikne, kā sacīts: „Lauks, kuru Radītājs svētījis”.

Kad atklājas mūsu savstarpējā saikne, cilvēks sāk just atmodu un meklēt dzīves jēgu. Tas tiek dēvēts „klīst pa lauku”, jo viņš jūt, ka ir nomaldījies un nezina, ko darīt ar sevi pašu un šo lauku, kas piepeši atklājās viņa skatienam. Viņš jautā: kas ir dzīve un kādēļ tā ir dota? Viņš jūt, ka acu priekšā paveras kāda nezināma telpa.

Mūsdienās šis lauks atklājas daudziem cilvēkiem. Pakāpeniski atklājas mūsu savstarpējā saikne, Šhinas, kopējās dvēseles struktūra. Tāpēc daži ieslīgst depresijā, nesaprasdami, kādēļ dzīvot, lieto narkotikas, šķiras – cilvēki nezina, ko darīt ar savu dzīvi. Taču visa cēlonis ir saikne, kas starp mums atklājās – šis lauks, Malhut.

Tas, kuram ar šo lauku ir daudz stiprāka saikne, skaidrāk izjūt virzību un sāk mērķtiecīgi meklēt. Atkarībā no pagaismas, kuru cilvēks saņem no Malhut, no Šhinas struktūras, viņš sevi var just mūžīgas un absolūtas dzīves laukā, vai otrādi, tumsā. Tas it kā tīkls, kas pārvalda mūs visus un visu universu, kurā mēs atrodamies.

Viss atkarīgs no tā, kā cilvēks pieņem šo iedarbību: kā svētību vai lāstu. Sajūtot, ka viņam paveras „lauks, kuru Radītājs svētījis”, cilvēks domā, ka viss ar viņu notiekošais atnāk, pateicoties viņa saiknei ar šo lauku. Šajā laukā darbojas gaisma, tā izgaismo un cilvēkam atklāj šo jauno struktūru, tīklu, kurā viņš atrodas.

Un ja cilvēks to pieņem kā svētību, tas ir, saprot, ka Radītājs svētī tādu saikni, iekļaušanos šī saistošā tīkla iekšienē, tad viņš sāk saprast, kā strādāt ar savu egoismu, ar savām īpašībām.

Galvenais, stiprāk savienoties ar pārējiem. Un nenoraidīt sevi pašu, gluži otrādi, „apgriezt otrādi” savas īpašības un izmantot tās ar nolūku, lai garīgi paceltu visus pārējos, atmodinātu, virzītu viņus uz priekšu uz savstarpējo savienošanos, uz pacēlumu augšup.

No dabas puses mums atklājas augstākais spēks, Šhina, lauks – un patreiz, no savas puses, mums jāatbalsta šī atklāsme, jāpieliek savas pūles, lai šī saikne atklātos pateicoties mums pašiem. Tajā ir starpība starp „ciešanu ceļu”, kurš mums atklājas dabiskā veidā, un „gaismas ceļu”, kad mēs paši izsaucam šī lauka atklāšanos.

Šis lauks visus mūs sasaista, visas realitātes daļas, visas pasaules, visu iekļaujot savā iekšienē. Un ja tas atklājas pats par sevi, tad ar to sagādā mums gan personīgas ciešanas, gan kopējas – rada visiespējamākās krīzes, karus, problēmas. Tādējādi mums „pašiem jāatmodina rītausma”, tas ir, jāpieprasa šī lauka atklāsme, un tad tas kļūs patiesi svētīts no augšienes.

No nodarbības pēc grāmatas „Šamati”, 30.08.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kopīgā dvēsele „Ādams” | Add Comment →