Viedoklis (М. Legujenko, analītiķis): Viena no tagadējās krīzes svarīgākajām īpatnībām ir tās attīstības scenārijs, kas neļauj izdarīt nekādas prognozes par tās iespējamo dziļumu un beigu laiku.

Tomēr acīmredzams, ka šoreiz ir skarti ekonomiskā modeļa, kas bez atteikuma darbojās desmitgažu laikā, pirmpamati.

Tādā gadījumā šodien iedarbinātie procesi  apstāsies tikai pēc šī ekonomiskā modeļa galīgā sabrukuma. Tātad jebkādi mēri, kas šodien tiek pieņemti situācijas glābšanai, vai tas būtu banku atbalsts ar likviditāti, vai valsts „slikto” parādu uzpirkšana, tikai vilcina laiku neizbēgamu problēmu atrisināšanā.

Savukārt pasaules finansiālās sistēmas saistošā elementa sabrukums, t.i. , ASV, neizbēgami kļūst par visu tās sastāvdaļu bojā eju. Naivi domāt, ka no amerikāņu ekonomikas ieslīgšanas dziļā depresijā, dolāra kraha un finansiālo un ekonomisko saikņu sabrukuma, vinnēs kāds cits, vai tā būtu Eiropa, Ķīna vai Krievija.

Par spīti ekonomiskajām un politiskajām dažādībām, tās visas atrodas vienā laivā, kuru dēvē par  „Globālo pasauli”, un savā attīstībā var tikt atmestas atpakaļ par desmitgadēm.

Taču drīz ekonomikas subjekti apzinās iepriekšējās sistēmas restaurācijas mēģinājumu veltīgumu, nonāks pie finansiālo un ekonomisko savstarpējo attiecību jaunu shēmu meklējuma nepieciešamības – un tas kļūs par lūzuma momentu krīzes gaitā.

Replika: Problēma tajā, ka krīzes risinājums atrodas cilvēku savstarpējo attiecību jomā, pašas cilvēka dabas labošanā, nevis finansiālo un ekonomisko savstarpējo attiecību jaunu shēmu meklējumā. Bez mūsu dabas labošanas tās visas būs egoistiskas, t.i.,  tās pašas krīzes attiecības. Tādēļ paši analītiķi neatradīs izeju, un ja neieklausīsies kabalistos, novedīs pasauli pie kara.

Avots krievu valodā

Filed under: Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija | Add Comment →