Visas atšķirības un visas radītās radības daļas iekļautas dalīšanā četros līmeņos: nedzīvais, augu, dzīvnieka, cilvēka. Tāda sadalīšana nāk no taisnās gaismas 4 stadijām, AVAJa – burta jud galiņa un jud-kei-vav-kei, vēlmes attīstības stadijām, dēvētām par Keter, Hohma, Bina, Zeir Anpin,

Kad attīstība nonāk līdz pēdējai pakāpei, Malhut, tā sāk reaģēt uz visām stadijām, kuras atrodas tai priekšā, veic daudzveidīgas darbības, tās pieņem vai nepieņem, piekrīt vai nepiekrīt. Viss notiekošais tālāk noris Malhut iekšienē – tā nevar izmainīt to, kas bija pirms tās, pirmās stadijas, tā dēvētās “pirmās deviņas sfirot”. Visa kabalas zinātne veltīta Malhut (radījuma) reakcijai uz to, kas ar to notiek.

Ja Malhut neko nejūt un neapzinās, kas notiek, tas tiek dēvēts par nulles stadiju. Tad, kad Malhut tikai saņem un sāk just, ka pilnībā sastāv no vēlmes baudīt – tā ir 1. stadija, nedzīvais līmenis.

Ja Malhut jūt, ka atrodas vēlmē baudīt, taču tam nepiekrīt, tad tas jau ir augu līmenis. Augam jau ir personīgais viedoklis, tas kaut ko pārvar, vēlas dzīvot savu dzīvi. Taču patreiz tas vēl nevar veikt personīgās kustības, un nesaprot savas iekšējās tieksmes.

Kad tas sāk veikt kustības attiecībā pret apkārtni, cenšoties būt no tās neatkarīgs un attīstīties kaut kādā virzienā atbilstoši savam individuālajam raksturam – tas jau tiek dēvēts par dzīvnieka pakāpi. Un tāds cilvēks ļoti atšķiras no savas apkārtnes.

Nākamais līmenis – viņš sāk aktīvi izmantot savu vēlmi baudīt. Tad viņš vēlas būt individuāls kā augu līmenī, nepiekrīt vienkārši pakļauties savas dabas pavēlēm, meklē, lai iegūtu no dzīves kaut ko vairāk. Viņš vēlas norobežoties no apkārtnes ietekmes un kļūt no tās brīvs, līdzīgi kā dzīvnieka līmenī. Un ja viņš tāpat vēlas iziet no Radītāja varas un Viņam līdzināties – tas nozīmē, ka viņš sasniedzis cilvēka līmeni.

Taču var aplūkot šo AVAJa stadiju attīstību no cita redzes viedokļa – pēc tā, kā cilvēkam atklājas augstākā pārvalde, kas viņu vada.

Ja cilvēks atrodas pilnīgā Radītāja varā, tas nozīmē, ka viņš ir pilnībā atdodošais, tikai neapzināti. Katrs cilvēks pasaulē uz 100% darbojas saskaņā ar atdevi un strādā Radītāja labā. Viņš nekam nepretojas un vispār nezina par to, ka var pretoties. Viņš darbojas atbilstoši tam, kā viņu Radītājs vada, tas ir, atrodas pilnīgā atdevē.

Pēc tam viņa egoisms aug, un viņš sāk to apzināties. Un tad viņš saprot, ka ir pretstatā Radītājam, un jo vairāk cilvēks attīstās, jo vairāk viņa egoisms palielinās, viņš it kā iziet no Radītāja varas un sāk Viņam nepiekrist. Protams, jebkurā gadījumā viņš pilda norādījumus no augšienes, taču jautājums tajā, cik lielā mērā viņš to saprot, apzinās, piekrīt.

Sanāk, ka visa mūsu spēle atrodas nevis pašās rīcībās un ne tajā, kā mēs izrīkojam savu dzīvi, bet tajā, cik lielā mērā mēs piekrītam vai nepiekrītam Saimnieka darbībām, kas vērstas attiecībā uz mums.

Jo lielāka nepiekrišana tiek cilvēkā atmodināta, jo vairāk pretenziju viņam attiecībā pret Radītāju par viņa vadību – jo lielāku egoisma pieaugumu tas nozīmē. Un vienlaikus ar šo pretstatu, kas viņā atklājas, viņam jāvēlas sevi izlabot, lai no jauna Viņam piekristu.

Tādējādi, „jo augstāk atrodas cilvēks – jo lielāks ir viņa egoisms”. Taču no otras puses, viņš jau izpilda pieauguša cilvēka darbības un nonāk pie līdzības ar Radītāju un saskaņu ar Viņu – pilnībā nododot sevi Radītāja varā, neskatoties uz visu sava egoisma pretestību.

Tādas attīstības stadijas var saskatīt mūsu vēlmē baudīt un atdeves vēlmē: tiešo un atgriezenisko AVAJa, tas ir, vēlmē un nolūkā, prātā un sirdī. Tā cilvēkā atklājas viņa attīstības līmeņi.

No nodarbības pēc grāmatas „Šamati”, 26.08.2011

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →