Bāls Sulams „Viens bauslis”: Ieradinot sevi strādāt citu, nevis savā labā, cilvēks pakāpeniski gatavojas garīgajam darbam, ievērojot šo vēlamo nosacījumu – Radītāja dēļ, bet nevis sevis dēļ.

Es neuztveru, nesaprotu, nevaru izprast šo principu. Ja jāstrādā un jāapvienojas ar cilvēci, tas man ir saprotams, jo mēs šeit atrodamies visi kopā, tikai šķelšanās rezultātā starp mani un pārējiem notika pārrāvums, un es sevi sajūtu atsevišķi no viņiem. Tas nozīmē, man jāpārvar, jāizlabo šis šķelšanās spēks un ar viņiem jāapvienojas.

Taču kāds šeit sakars ar Radītāju? Varbūt Viņš atrodas kaut kur no ārienes, un es nokļūšu līdz Viņam ar cilvēces palīdzību? Vai arī, apvienojoties grupā ar citiem, es atklāju, ka Viņš atrodas iekšienē, starp mums, un pat piepilda visu šo telpu.

Un neskatoties uz to, man grūti nospraust kursu, virzot sevi uz iekļaušanos grupā Radītāja dēļ. Ko tas nozīmē? Ļoti miglaina prasība. Savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem man ir saprotamas, taču kā blakus tam izveidot attiecības vēl ar kādu? Mūsu problēma tajā, ka mēs nespējam sev iedomāties pareizo ainu, un cilvēka iztēlē ilgu laiku saglabājas juceklis.

„Radītājs” – tā ir absolūtas, galīgas, pilnīgas atdeves īpašība. Apvienošanās starp mani un grupu – tā ir tilpne atdeves īpašības saņemšanai. Mēs vēlamies sasniegt savstarpējo mīlestību un vienotību, lai pasaule kļūtu „apaļa”, integrāla un globāla, – bet Radītāja dēļ. Tas nozīmē: ar nolūku, lai mums pievienotos atdeves īpašība, lai tā mūsos apmestos un sāktu valdīt.

Tādējādi Radītājam nedrīkst piedēvēt kādu individualitāti vai tēlu – tas arī ir „elkdievība”, vai, burtiski sakot, „svešs darbs”, jo tas noved mūs no ceļa pilnīgi citā virzienā. „Radītājs” (Bore) – tas nozīmē: atnāc (bo) un ieraugi (re). Ja tu ienāc grupā, nonāc pie apvienības, tad, pateicoties biedriem, tevī atklājas atdeves īpašība, kura arī tiek dēvēta par „Radītāju”.

Tāpēc sacīts: „Israēls, Tora un Radītājs ir vienoti”. „Israēls” – tas esmu es ar biedriem (vai cilvēci) un Radītājs. Runājot citādi, mēs ar biedriem tiekam dēvēti par „Malhut” vai „Šhinu”, taču es atklāju Zeir Anpin, kurš atklājas iekš Malhut, atbilstoši vienotībai, kas tajā sasniegta.

No šejienes izriet formulas jēdziens „kalpot cilvēkiem, lai sniegtu labpatiku Radītājam”. Nekādā gadījumā nedrīkst sev iedomāties kādu vai kaut ko kā mūsu pūliņu gala adresātu. Radītājs nav ne personība un ne fenomens, bet gan īpašība, kas mūsos atklājas. Iztēloties sev kādu adresātu – nozīmē nodarboties ar elkdievību, radīt sev elku. Ja mēs pastāvīgi pieturamies pie šī nosacījuma, tad  mums neradīsies problēmas.

Rezultātā mēs vēlamies izveidot sistēmu, kas aptvers visas tilpnes un gaismas. Tā arī ir Bezgalības pasaules Malhut, kur mēs atrodamies vienotībā un saliedētībā, kur gaisma atklājas tilpnē. No turienes, no Pirmā stāvokļa, esam izcēlušies. Otrajā stāvoklī mēs labojam savu attieksmi, neko vairāk, – un nonākam pie Trešā stāvokļa, apzinoties un saprotot pasauli, kurā sākotnēji atrodamies.

Nav nekāda tēla, kas atrodas it kā (?) ārpus mums, dēļ kā esam spiesti strādāt, un pie kura mums ir jānonāk. Shematiski mūsu nolūks un aprēķini sakārtojas tādā secībā: sākumā (1) mēs izveidojam tilpni, bet pēc tam (2), saskaņā ar tās spēju uz apvienošanos atbilstoši īpašību līdzības likumam, šajā tilpnē atklājam Radītāju pēc principa „atnāc un ieraugi”. Tā mēs sev atklājam Malhut – vēlmi, kas paliek nemainīga.

No nodarbības pēc raksta „Viens bauslis”, 26.08.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Radītājs | Add Comment →