Kabalas zinātne vēsta, ka esam ienākuši jaunā laikaposmā, kurā atklājam savu kļūdu un mūsos apslēpto ļaunumu – cilvēcisko egoismu. No vienas puses, tas noveda mūs pie ļoti slikta stāvokļa, bet no otras puses, labi, ka tas atklājas. Cerēsim, ka ar savām pūlēm mēs pratīsim palīdzēt arī cilvēcei kopumā, lai tā pieņemtu pareizus lēmumus, atklātu patieso lietu būtību un izvēlētos citu ceļu.

Panākumu gadījumā, sākot no šī lūzuma momenta, mēs varēsim labvēlīgi attīstīties, pa labam, piepildot sevi ne ar „rotaļīgām” baudām, bet ar kaut ko mūžīgu, pilnīgu. Mēs sasniegsim harmoniju starp mums un harmoniju ar Dabu – to stāvokli, kurš patiesībā atbilst mūsu, cilvēciskajai pakāpei. Mēs sāksim sevi attīstīt un pacelt pāri šai materiālajai eksistencei, kurā šodien esam galīgi ieslīguši, neredzot neko apkārt un neaizdomājoties par dzīves jēgu.

Ir kaut kas vairāk kā rūpes par to, kā piebāzt ar baudu mūsu neilgo eksistenci. Šajā dzīvē mēs varam sasniegt daudzkārt augstāku līmeni, un bez tam mēs turpināsim dzīvot citā dimensijā.

Kabalas zinātne runā, ka šodien, pēc materiālās attīstības nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī, mēs paceļamies augšup uz cilvēcisko pakāpi. Šī attīstība sākās no Lielā sprādziena, kad garīgās enerģijas sīka dzirkstele ielauzās Visumā, un izveidoja šeit visu matēriju. Šī enerģija piešķīra matērijai sākotnējo attīstības impulsu, un turpina to attīstīt tālāk.

Tomēr pēdējā etapā, pārejot no dzīvnieciskā līmeņa uz cilvēcisko, mums jāpievieno attīstībai personīgā apzināšanās un sapratne. Mums pašiem jāizveido apsvērts visas reālās īstenības analīzes un sintēzes mehānisms: kas šeit notiek, kur mēs atrodamies, kas mēs esam, kāda ir mūsu attieksme pret dzīvi.

Šoreiz runa iet ne par materiālo augšupeju, mēs nemaināmies ķermeniski, kā pie pārejas no nedzīvā uz augu, un pēc tam uz dzīvniecisko pakāpi, – mēs mainām pašu savu būtību. Mums jāpaceļas augšup uz cilvēka (adam) pakāpi, kurš līdzīgs (dome) kopējam, Dabas Augstākajam spēkam. Mums priekšā – jauns apziņas attīstības, cilvēka iekšējās attīstības etaps.

Un īpaši mums jāpadomā par to, kā paplašināt savu uztveri, savu attieksmi pret Dabu, kā sākt iepazīšanos ar tās programmu, un pieņemt apzinātu līdzdalību tās realizācijā, kā izzināt visu šo milzīgo „dzinekli”, kurš virza uz priekšu attīstības procesu, virzot to uz īpašu, augstāko mērķi. Mums jāierauga sevi šeit kā pašas Dabas daļu, kurai patreiz jāpaceļas uz jaunu pakāpienu.

Tādējādi, pēc manām domām, mēs dzīvojam īpašā, brīnumskaistā laikā. Ja mums tikai izdosies palīdzēt cilvēcei, lai tā atvērtu acis, atvērtu sirdi un apziņu, tad šo augšupeju mēs veiksim ātri un laimīgi. Taču ja mēs kā nepaklausīgi bērni turpināsim savas rotaļas, tad Dabai ir daudz iespēju, lai izraisītu uz mums spiedienu, tajā skaitā arī cietsirdīgu, – līdz tādai pakāpei, ka doto attīstības etapu mums nāksies iziet caur nelaimju virkni.

Tomēr cerēsim, ka mēs izvēlēsimies labo un īsāko ceļu.

Avots krievu valodā

Filed under: Egoisma attīstība, Krīze un globalizācija | Add Comment →