Jautājums: Ko kabalas zinātne saka par pašreizējo laiku? Kā mums tā palīdzēs šajā svarīgajā pārejas posmā?

Atbilde: Mēs dzīvojam īpašā laikā. Mūsu pasaule atrodas uz sliekšņa, kurš paver ceļu augšupejai uz jaunu, iekšējo, garīgo pakāpi – cilvēka attīstību mūsos. Līdz šim brīdim, kā skaidro kabalas zinātne, mēs attīstījāmies dabiskā veidā, pakļaujoties sava egoisma impulsiem.

Tas piespieda mūs transformēt sabiedrību, mainīt ģimenes veidu, izstrādāt tehnoloģijas, pārveidot valstis un formācijas, ieviest pārmaiņas audzināšanā un kultūrā. Mēs pastāvīgi devāmies tajā virzienā, kur mūs vilka iekšējais dabiskais aicinājums.

Taču šodien esam sasnieguši noteiktu pārsātinājumu. Pasaule it kā pārstāj mūs nodrošināt ar baudu. Tā vairs mūs ekonomiski neapmierina: mēs jūtam zināmu šķērsli, kas traucē turpināt ceļu. Amerikāņu teorija par patēriņa sabiedrību ar bezgalīgu eksporta un importa pieaugumu, ar neierobežotu tehnoloģisko un ražošanas potenciālu, ir sevi izsmēlusi. Vē vairāk, esam nonākuši līdz lejupslīdes tendecei, līdz panīkumam, kas pēc ekonomistu atzinumiem, būs ilgstošs un nav zināms, kad beigsies.

Saskaņā ar kabalas zinātni, mūsdienu izpratnē, tas vispār neizbeigsies. Dotajā attīstības posmā esam realizējuši savu egoismu, kā arī esam realizējuši apkārtējās dabas potenciālu, izraisot tajā briesmīgus satricinājumus. Rezultātā esam nonākuši pie sabrukuma sliekšņa – cilvēciskajā attīstībā, sabiedrības un audzināšanas attīstībā, kā arī ekoloģiskajā aspektā.

Šajā situācijā jāapzinās, kas ar mums ir noticis. Vai domājam arī tālāk darboties tajā pašā virzienā? Esam sevi burtiski iznīcinājuši, acīmredzot, pieļaujot kļūdu mūsu mērķos un plānos. Vai vēlamies arvien vairāk kāpināt patēriņu, ar to izpostot apkārtējo vidi? Vai vēlamies iestigt savā “mehāniskajā” skrējienā?

Pat tad, kad esam nedaudz lietojuši saražotās preces, mēs tās izmetam, lai nopirktu jaunas. Un tā ir visa mūsu dzīve. Vai patiešām mēs vēlamies piepildīt savu dzīvi ar līdzīgām rotaļām, dēvētām – bagātība, goda apliecinājumi un vara? Vai patiešām cilvēka dzīves jēga ir tajā, lai ik mēnesi mainītu mobīlo telefonu un citus patēriņa simbolus?

Šodien pats process, kuru mēs pārdzīvojam, ar spēku aptur mūsu skrējienu un aicina mūs uz pašanalīzi. Acīmredzot Dabā ielikta cita programma, un mums tā ir jāsaredz.

Universāla gudrība, kopējais līdzsvars, homeostāze, kuru atklājam Dabā, paliek ārpus cilvēka. Attiecībā uz Dabu cilvēks – svešs elements, vēža audzējs, kurš aprij savu apkārtni un sevi pašu.

Mēs iznīcinām cilvēku sabiedrību, bojājam sevi un savus bērnus, visu kropļojam un neatstājam sev iespēju pareizajai eksistencei. Paveroties uz pasauli “no malas”, cilvēki šķiet kā akli, mērojot pašnāvības ceļu. Viņi turpina spēka rotaļas, turpina iznīcināt sevi, bērnus, nākotni – un to neapzinās.

Lūk, tādēļ esam nonākuši krīzē. Būtībā tā nav krīze. Es pat teiktu, ka tas ir glābiņš. Šodien, kad iestājas visu mūsu radīto sistēmu kolapse, mēs saņemam skaidru zīmi, kura mūs noved pie īstenības punkta. Visbeidzot mēs varam saprast, ka mums nav citas izejas, kā vienīgi kardināli mainīt attieksmi pret dzīvi.

Tā vietā, lai turpinātu velties uz leju uz pašiznīcināšanos, kā vēl joprojām to vēlas politiķi, ekonomisti un pat cilvēces lielākā daļa, visiem cilvēkiem, aprindām un organizācijām, kuras jau izprot notiekošo, nepieciešams kopīgiem spēkiem izstrādāt jaunu pieeju pasaulei un dabai, lai virzītos tālāk uz priekšu mērojot citu ceļu.

Avots krievu valodā

Filed under: Egoisma attīstība, Krīze un globalizācija | Add Comment →