Kad mēs vēršamies augšup ar lūgšanu, tad paceļam dzirksteles, kas nākušas no šķelšanās. Dzirksteles – ekrāna un atstarotās gaismas lauskas, kuras pēc šķelšanās nokrita sašķelto vēlmju iekšienē. Taču tagad mums šīs dzirksteles jāsavāc kopā un jāpaceļ augšup.

Mēs neradam neko jaunu, mūsu darbs ir tikai tajā, lai izvēlētos, izšķirotu un pareizi  savienotu lauskas. Šos noskaidrojumus mēs veicam uz dažādu darbību rēķina, ar kurām cenšamies noskaidrot savas vēlmes un īpašības, kas apslēptas šo vēlmju iekšienē: ar kādu nolūku darbojas mana vēlme – saņemšanas vai atdeves dēļ?

Tā, savu iespēju robežās, es sāku šķirot savas vēlmes. Es strādāju ar sevi, grupā, darbojos izplatīšanā, lai izlabotu pasauli un sevi pašu – tas ir, strādāju ar savām iekšējām un ārējām vēlmēm. Es cenšos tās savienot vienā veselumā, lai tur izveidotu pareizu sistēmu.

Pēc tam, no tā, ko izdarīt nav manos spēkos, man jāatdala tas, uz ko es esmu spējīgs, un tieši pie tā piestiprināties, sakoncentrējot uz to visu savu uzmanību.

Man nav nepieciešams acumirklī mesties izlabot katru īpašību, ne ar visām parādībām patreiz esmu spējīgs strādāt un domāt par atdevi tuvākajam un Radītājam. Tādēļ nepieciešams sakoncentrēties uz to, kur esmu uz to spējīgs, un galvenais, lai tas palīdzētu man pastāvīgi atrasties pareizajā nolūkā.

Un kad es pabeidzu šo noskaidrošanu, tad sāku savākt kopā visas lauskas – tik lielā mērā, kādā man  izdodas pievienot visas grupai, mācībām, izplatīšanai un Radītājam, dēļ kura es to visu daru.

Es pastāvīgi tiecos uz to, lai visu kopējā atdeves īpašība, kas dēvēta par dabas likumu vai Radītāju, kļūtu par manu mērķi, jo es saprotu, ka visa pasaule un mana iekšējā sabojātība, un viss notiekošais nepieciešams tikai tam nolūkam, lai mani pastumtu uz priekšu uz šo mērķi. Šī iemesla dēļ viss sākās, un tāpēc katrai manai darbībai jāpievienojas tam pašam virzienam, un jākļūst par labošanās procesa daļu!

Ja es saprotu, ka „nav neviena, izņemot Radītāju”, un nav cita iemesla manām darbībām, tad sāku pareizi uztvert savu ikdienas eksistenci, visu notiekošo ar mani, manu apkārtni, pasauli. Viss savienojas vienā veselumā, un es redzu, ka man vajadzīga visa pasaule, un viss radīts tikai ar mērķi novest mani pie atdeves.

Tā savā garīgajā attīstībā es virzos uz priekšu: noskaidrojot, dalot, savācot kopā, pievienojot visu ko var vienam mērķim. Ap šo vienu punktu es darbojos dienu un nakti, kamēr nonāku līdz lūgšanai (MAN) – kad uzkrājas pilns mērs, kas dēvēts par „sea”, un uz savu lūgšanu es saņemu atbildi.

No nodarbības pēc grāmatas „Šamati”, 24.08.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →