Attīstīties un augt mēs sākam šajā pasaulē – pašā zemākajā realitātē, kas nolaidusies no Bezgalības pasaules pa 125 pakāpieniem, caur 5 pasaulēm, līdz pašam zemākajam punktam. Nonākot līdz šim zemajam līmenim, gaismas dzirkstele no pašas pēdējās garīgās pakāpes izlauzās līdz šai pasaulei un sāka tajā veidot matēriju.

Matērija sāka koncentrēties, formēties, savienoties daļiņa ar daļiņu. Tādā veidā jau uzsākās atgriešanās atpakaļ – sašķeltības labošana. No tā sākās mūsu Visums: dabas nedzīvais, augu un dzīvnieku līmeņi.

Visas šīs pakāpes – matērijas savienošanās rezultāts arvien sarežģītākās struktūrās, kuras visas daļas darbojas viena otras labā. Gaismas spēks, dabas spēks savieno atsevišķus elementus, un tā rodas nedzīvā matērija visā tās iekšējā daudzveidībā. Matērija veidojas pateicoties tam, ka pretējas daļiņas savienojas saskaņā ar noteiktiem likumiem.

Pēc tam pat rodas augu materiāls, kur pretējās daļiņas savienojas vēl daudzkārt sarežģītākās struktūrās. Tās daudz tālāk attālinātas viena no otras, taču, neskatoties uz to, savienojas.

Pēc tam rodas dzīvnieku matērija, kuras katra daļa sevi sajūt atsevišķi, un vēlas savu eksistenci saglabāt egoistiskā formā. Taču uz dabas spēka rēķina katra no tām tomēr savienojas ar pārējām, un visas kopā tās izveido dzīvnieku – dzīvu ķermeni, kurš spēj eksistēt, neskatoties uz to, ka tā iekšienē pastāv pretruna un polāru elementu savienojums.

Tos savieno īpašs spēks – gaismas spēks, Radītāja spēks, savstarpējās atdeves spēks, neskatoties uz radījuma spēku, egoistisko spēku, kas atrodas katra iekšienē. Šie divi spēki sāk darboties kopējā harmonijā.

Harmonija nav iespējama, ja nav divu pretēju spēku, kuri tomēr savienojas, lai sasniegtu kopīgu mērķi, kopējās intereses, kādu daudzkārt augstāku stāvokli. Un augstākais stāvoklis – tās ir ķermeņa kopējās intereses: augu un dzīvnieku.

Un pēc tam, pateicoties matērijas attīstībai dzīvnieku līmenī, tā sasniedz šīs pasaules cilvēka līmeni,  vēl daudzkārt sarežģītākas būtnes līmeni – daudz agresīvākas un egoistiskākas. Katra šīs pakāpes „šīs pasaules cilvēks” būtne atklāj sevi kā esošu pretstatā visiem pārējiem cilvēkiem.

Kad viņš nonāk līdz savas egoistiskās attīstības robežām, tad atklāj, ka ja vēlas arī tālāk eksistēt, viņam nepieciešams otrs, pretējs spēks – atdeves spēks. Viņā taču attīstījās egoisma spēks, bet ko ar to darīt tālāk? Tas tikai mūs iznīcina. Un tad mēs saprotam, ka jāsaņem atdeves spēks, savienošanās spēks.

Savienošanās spēka trūkuma sajūta, bez kura mums neiztikt – tā arī ir krīzes, sašķeltības, iepriekšējo vērtību sabrukuma sajūta. Šī sajūta atklājas tieši mūsu eksistences iekšienē, mūsu dzīvē. Pilnīgi visās dzīves jomās, visās šīs pasaules cilvēka nodarbēs mēs atklājam, ka nevaram sasniegt līdzsvaru, tā dēvētās „dzīves” harmoniju.

Dzīve izveidota uz divu spēku pamata: saņemšana un atdeve. Un nav iespējams pastāvēt, darbojoties tikai ar egoisma spēku. Tādā veidā mūsu attīstības, mūsu kāpniskās evolūcijas rezultātā, soli pa solim daba mūs noved pie secinājuma, ka mums tāpat nepieciešams otrs spēks – savienošanās spēks.

No nodarbības pēc grāmatas „Šamati”, 25.08.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →