Uzsaukums augšup ar lūgumu (MAN pacelšana) – tā ir tāda darbība, kuru mēs nejūtam. Tās ir daudzu darbību, lietu, nodarbību stundu, darba, kas vērsts uz izplatīšanu, savienošanās ar grupu, iekšējo noskaidrojumu sekas. Tas viss uzkrājas arvien vairāk, līdz mēs sasniedzam stāvokli, kad šis trauks pārpildās.

Un tāpēc cilvēks nezina, kad tas notiks. Viņš pieliek pūles, vingrinās, mēģina sevi sagatavot un beidzot nonāk pie tā, ka izpilda šo darbību kā visas iepriekšējās milzīgās sagatavošanās rezultātu. Tad jau viņš par to var kaut ko pateikt.

Taču patiesībā šī darbība uzkrājas ārpus viņa, un ne pats viņš gatavojas un rezultātā izpilda šo darbību. Tādējādi sacīts: „Grasis pie graša veido lielu kapitālu”, un tad šis lielais kopējais rēķins nostrādā augstākajā, liekot tam izpildīt darbību.

Visas darbības pakļaujas formas atbilstības likumam, un tāpēc tas notiek tad, kad zemākā lūgums sāk atbilst tam, ko augstākais gatavs ar viņu veikt.

MAN – lūgšana, lūgums, vēlēšanās, ar kuru es uzsaucu augšup. Un tas ir vienīgais, ko esam spējīgi izdarīt. Kad ar savu lūgumu vēršos pie augstākā, es nezinu, vai šis lūgums ir pareizs, vai nē. Es nezinu, vai to esmu veicis vai nē, jo par lūgšanu tiek dēvēts darbs sirdī, un tāpēc mēs nesajūtam, kā paceļam augšup lūgšanu, dzirksteles, kuras palikušas pēc šķelšanās (rešimot).

Mēs nezinām, kas īstenībā notiek mūsu sirds dziļumā, un sekas jūtam tikai tad, kad jau saņemam atbildi uz savu lūgšanu. Atbilde tiek sajusta sirdī, tā paplašinās un sāk uztvert jaunas parādības, no citas dimensijas – tādu, ko cilvēks iepriekš nejuta, nesaprata, nezināja.

Sirds kļūst plašāka, tāpēc ka cilvēks arvien vairāk iziet ārpus sevis, un arvien vairāk ietver savā lokā – sākumā pasaules daļu, bet pēc tam arī visu pasauli, visas augstākās pasaules un garīgās pakāpes.

No nodarbības pēc grāmatas „Šamati”, 24.08.2011

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →