Ja cilvēks netiecas sevi egoistiski piepildīt, negaida, ka atnāks gaisma un piepildīs viņu bez jebkādas sagatavotības, bet saprot, ka gaisma – tā ir sajūta vēlmes iekšienē, tad tāds cilvēks, kurš vēlas sevi izmainīt, tiek dēvēts par viedo.

Viņš saprot, ka viņam devuši izjust tikai pirmo, nelielo iespaidu. Visas pārējās parādības viņš sajutīs tikai ar nosacījumu, ka savu vēlmi attīstīs mērojot četras stadijas. Tur, pašā pēdējā vēlmes attīstības stadijā, viņš sajutīs sevi kā atdodošais – un attiecīgi tam izjutīs dzīvi atdevē, kuru dēvē par augstāko gaismu.

Proti, viedais – tas, kurš redz „jaundzimušo” – jaunu, dzimstošu stāvokli, un ar savām darbībām, ar gaismas palīdzību, kura uz viņu iedarbojas, savā vēlmē sasniedz tādas izmaiņas, ka no saņemšanas, vēlmes baudīt nonāk līdz atdeves vēlmei un mīlestības izjūtai, kura arī ir dzīve.

Viņa vēlme mainās un sajūt sevi arvien tuvāk atdeves darbībai, kura sākotnēji viņu atgrūda. Sākumā viņš piespieda sevi darboties. Pateicoties tam, ka izsaucot uz sevi gaismas iedarbību, pielika pūles, viņš nonāk pie tā, ka sāk vēlēties atdot.

Tas ir brīnums, ko veic gaisma. Tā darbojas atbildot uz mūsu pūlēm, pat bez mūsu iepriekšējās vēlmes – un maina to. Tādā veidā vēlme iziet caur kvalitatīviem attīstības etapiem un pāriet jaunā vēlmē.

Cilvēks, kurš ir tik gudrs, ka var saskatīt „jaundzimušo”, tas ir, jauno vēlmi, kas viņā sāk veidoties, nepieciešamību pēc atdeves – pieliek pūles un saprot, ka strādā pret gaismu, pret pastāvīgo, pret „labo un labu dāvājošo”. Viņš izmanto gaismu, kas atgriež pie avota. Tā viņš iziet stāvokli pēc stāvokļa, etapu pēc etapa, un nonāk pie dzīves gaismas.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →