Kad cilvēks sāk iegūt gaismas, atdeves formu, viņš redz, ka visa pasaule, kura šķita viņam kā ārējā – tās ir viņa personīgās vēlmes, kuras viņam nepieciešams sev pievienot ar mīlestību.

Viņš uzzina, ka šķelšanās rezultātā šīs vēlmes no viņa atdalījās. Turpretim pievienojot tās atpakaļ, viņš atklāj šajās vēlmēs atdeves īpašības, un tad tajās atklājas Radītājs, gaisma.

Tagad viņš redz, ka gaisma ar viņu spēlē, risina „dialogu”, atmostoties te vairāk, te mazāk, bet cilvēkam saskaņā ar to nepieciešams mācīties tam, ko nozīmē atdeves īpašība.

Kad viņš saņem vairāk gaismas – jāpateicas par to, ka atklājās Radītājs. Taču kad gaismas kļūst mazāk – jāpateicas, ka viņam ir iespēja vairāk atdot, un, saņemot mazāk kā iepriekš, nesamazināt savu pateicību un attiekties pret Radītāju bez jebkādām izmaiņām, neatkarīgi no tā, cik gaismas, skaidrības, atklāšanas saņem.

Pateicoties tādiem pacēlumiem un kritumiem, viņš sāk mācīties, kā palikt par atdodošo neatkarīgi no tā, cik stipri viņā atklājas gaisma, to dēvē: „pateikties par slikto, tāpat kā par labo”. Vairāk sakot: viņš izsaka pateicību par to, ka viņu izmet ārā no garīgā, jo tieši „no tādām iziešanām nāks Tora”, un, pateicoties tam, viņš virzās uz priekšu garīgajā izaugsmē.

Egoistiskā vēlme pieaug un izraisa cilvēkā attālināšanās no Radītāja sajūtu – tas ir, iespēju pašam pietuvināties Viņam. Tā vietā, lai savā izaugsmē virzītos uz priekšu, pateicoties gaismas pastiprinājumam, viņš patlaban var virzīties uz priekšu uz savu atdodošo vēlmju augšanas rēķina.

Tādā veidā cilvēks atklāj augstāko gaismu un pastāvīgi atrodas ar to „sarunā”, daudzveidīgās attiecībās, līdz pilnībā atklās visu savu garīgo tilpni.

No nodarbības pēc Rabaša raksta

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →