„Desmit Sfirotu Mācība”, 1. d. „Jautājumi un atbildes par terminu jēdzieniem”.

Jautājums (39.): Kas ir centrālais punkts (nekuda emcait)?

Centrālais punkts: ceturtā stadija, kas Bezgalībā tā dēvēta, jo atrodas vienotībā ar Bezgalības gaismu.

Sevi, savu eksistenci mēs sākam sajust tikai 4. stadijā, jo jūtam to tikai kontrastā ar pretstatu – ar augstāko sakni.

Šī sajūta atklājas pēdējā, 4. stadijā 4. stadijas iekšienē (bhina dalet de-dalet), jo 4. stadija – tā ir vēlme baudīt, kura sāk sevi izzināt. Un pašā šajā vēlmē jāatklājas visām iepriekšējām pakāpēm.

Stadijas 0, 1., 2., 3. atdalās no saknes un veido sevi 4. stadijas iekšienē. Tad pēdējā, 4. stadija uzkrāj visu šo stadiju pieredzi un attiecībā pret tām, tas ir, izzinot to, ko ar šo stadiju dara augstākais, tā atklāj sevi un savu attieksmi pret Viņu.

Šī 4. stadijas 4. stadija atklāj sevi kā vēlmi baudīt. Savā augšējā daļā tā nonāk līdz saknes izpratnei un izzināšanai, bet lejas daļā izpaužas jau tās personīgā attieksme, reakcija uz Radītāja attieksmes atklāšanu attiecībā pret to. Šī reakcija bija kauna sajūta, kas liek tai veikt pirmo samazinājumu (cimcum alef).

Taču kā rakstīts, šī stadija tiek dēvēta par centrālo punktu „jo atrodas vienotībā ar Bezgalības gaismu” – tas ir, tajā atklājas visa Bezgalības gaisma, pirms tā izjūt kaunu un vēlas veikt samazinājumu.

Tas viss sakoncentrēts 4. stadijas (dalet) iekšienē – griezumā, ar kuru tiek pabeigta augšējā daļa. Tā ir daļa, kurā tā sajūt pret sevi Veidotāja attieksmi, un tāpēc ir Viņam piestiprināta – tas ir, iekļaujas Viņā un atceļ sevi šīs gaismas, Radītāja mīlestības priekšā.

Tas notiek tieši uz robežas, pēc kuras jau sākas lejas daļa un jauna atklāšana. Savas saplūsmes stāvoklī ar Radītāju, kurā tā izzina savu absolūto vienotību ar gaismu, un uzticību tai ar visu sirdi un dvēseli saskaņā ar savu dabu, šīs saplūsmes pašā dziļumā tā pēkšņi atklāj Radītājā tādu īpašību, pie kuras nespēj piestiprināties.

Patlaban tā piestiprinās nevis pie paša Radītāja, bet pie tā piepildījuma, kuru no Viņa saņem. Tāpēc tā sajūt viņu savstarpējo vienotību kā nepilnīgu. Radītājā ir vēl viena īpašība – atdeves, taču šī stadija nav spējīga tai pievienoties. Šī iemesla dēļ tā sāk just kaunu. Dziļi pieķeroties un būdama no Viņa atkarīga, kā zīdainis, kurš pilnībā barojas no mātes, tā atklāj, ka Viņš tai ir pretējs.

Tas šai stadijai izraisa briesmīgu kauna sajūtu, jo tā atrodas tieši Radītāja iekšienē, visciešākajā saiknē ar Viņu. Šī kauna sajūta veido tajā četras atgriezeniskās stadijas, kurās tā lemj, ko darīt ar šo neatbilstību, un nonāk no kauna sajūtas saknes līdz tās 4. stadijai, pie lēmuma sevi samazināt un vairs nesaņemt gaismu.

Taču patlaban tā jau sāk meklēt, kā sasniegt saplūsmi uz vienlīdzības un īpašību līdzības nosacījumiem, nevis maksājot ar to, lai sevi atceltu, un kļūtu pilnībā par saņemošo.

Tas arī ir centrālais punkts – tas, kurš bija absolūtā saplūsmē ar Radītāju līdz tam brīdim, kad tajā sāka uzliesmot kauns, un norisināties visas turpmākās darbības.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →