Šodien tas jau ir reāls fakts, ka mēs nepastāvam atsevišķi viens no otra. Taču arī iepriekš mēs bijām savienoti, tikai to neapzinājāmies.

Patlaban tas mums skaidri atklājas, lai piespiestu mūs izpildīt savu darbu. Taču līdz tam mēs patiešām nebijām tik lielā mērā atkarīgi viens no otra. Tas no mums netika prasīts – mēs vēl tikai augām un attīstījāmies kā bērns, no kura pagaidām netiek prasīts nopietns darbs, kādu pilda pieaudzis cilvēks, jo bērns vēl uz to nav spējīgs.

Taču tagad mēs esam izauguši savā egoismā, un atklājās kopējā sistēma. Tā pakāpeniski atklājās visu šo tūkstošu gadu garumā – cilvēki kļuva savstarpēji arvien ciešāk saistīti.

Senajā Babilonijā cilvēki pamēģināja savstarpēji savienoties, tajā pašā brīdī izcēlās krīze, un viņi izklīda pa visu pasauli, un šī saikne izzuda. Un no jauna viņi sāka savstarpēji savienoties, pārdzīvojot karus, kataklizmas, jaunu kontinentu atklāšanu, reliģiju attīstīšanos – tas viss ir dažādu saikņu veidu rašanās sistēmas iekšienē. Līdz mēs nonākam pie mūsdienu „globālās” pasaules!

Tāpēc tu nevari būt sašutis, ka tavu uzmanību novērš ar materiālām problēmām! Tajā mērā, kādā cieš pasaule – cietīsi arī tu, saskaņā ar tavu stāvokli un nozīmību kopējā sistēmā.

Tādējādi pasaulē ir tādi, kuri dzīvo labāk, un kuri dzīvo sliktāk. Pasaulē ir zināms vidējais stāvoklis, taču katrs to uztver pēc savas sapratnes, jo viņu dvēseles atrodas dažādos stāvokļos šajā kopējā dvēseļu struktūrā, un katrs atrodas savā līmenī, katram ir sava loma, darbavieta – kā viena ķermeņa daļām.

Princips ir ļoti vienkāršs: ja visiem būs labi, tad arī tev būs labi! Taču vajag ne vien gaidīt, kad visiem kļūs labi, bet vēlēties, lai tas notiktu. …Un ne jau tāpēc, ka es sagaidu, ka no tā kļūs labāk man pašam, jo tad jau tas būs „atdeves dēļ”.

Taču pat ja arī sevis dēļ, „lo lishma” – tas arī ir labi. Mēs redzam, ka cilvēku pakāpeniski noved līdz tādai sapratnei. Tā atkarība, kuru mēs šodien atklājam visā pasaulē – starp visām valstīm un tautām, mums tieši arī atklāj, ka ja vienam ir slikti, nav iespējams, lai citam tad būtu labi.

Mēs redzam, ka starp mums pastāv zināma iekšējā saikne, caur kuru problēmas pārtek it kā pa cauruļvadu, kas apslēpts pazemē – no valsts uz valsti, no tautas uz tautu. Mēs paši nesaprotam, kāpēc tā notiek. Tā arī ir pakāpeniska augstākās sistēmas atklāšana, lai mēs beidzot to ieraudzītu. Mums no tās nav kur paslēpties.

No nodarbības pēc Rabaša raksta

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kopīgā dvēsele „Ādams”, Krīze un globalizācija, Senā Babilonija | Add Comment →