Bāls Sulams „Gribas brīvība”: Kad cilvēks iegūst altruistisko nolūku, un sagādā Radītājam labpatiku, tad, ietērpjoties šajā labpatikā, viņš izpelnas absolūtu mūžību, līdzīgi Radītājam, un tādā veidā atbrīvojas no nāves eņģeļa.

Nekas neizzūd, nekas nemirst un nedzimst, nekur nav nekā jauna, izņemot to, kā mēs izmantojam gaismu un tilpni. Radījums tikai vēlas pievienot savu attieksmi, savu gaismas un tilpnes – šo divu pamatu, no kuriem Radītājs izveidoja pasauli, izmantošanas paņēmienu. Radījums tās vēlas vadīt ar divu „grožu” palīdzību”: pa kreisi – tilpne, pa labi – gaisma. Izmantojot tās kopā, radījums pielīdzina sevi Radītājam, t.i., atrodas vidējā līnijā. Tā arī ir radījuma „piedeva”. Uz to ir virzīta visa radījuma attīstība. Vispirms tam jāpaņem rokās šie „groži” – jāpaceļas pāri saņemošajai vēlmei un pāri gaismai, atsakoties no egoistiskas to izmantošanas, un vēloties pāriet uz citu veidu. Nepieciešams vēl saprast, kā iegūt šo personīgo, patstāvīgo pieeju.

Pēc tam, kaut kādā mērā to sasniedzot, radījums sāk realizēt savu jauno formu, izmantojot to vēlmē un katru reizi lemjot, kādu vēlmes daļu tas patreiz izmanto, cik daudz gaismas tam būs nepieciešams, un kā ielaist gaismu vēlmē.

Tāpat arī viesis ņem nedaudz no cienasta, vēloties tikai iepriecināt saimnieku. Pati bauda nav atkarīga no viņa. Vilinošie ēdieni, ar kuriem klāts galds, – arī nav viņa izvēle. Tādus to redz viņa vēlme, tāda ir savstarpējā vēlmes un gaismas saikne.

Cilvēks nosaka tikai to, ar kādu nolūku viņš sevī ielaiž baudu, ko viņš ar šo darbību vēlas pievienot. Viņš veido attieksmi gan pret tilpnēm, gan pret baudām un rezultātā – pret Saimnieku, pret Radītāju, no kura nāk šīs divas līnijas: vēlmes – tilpnes līnija un piepildījuma – gaismas līnija.

Tādējādi mūsu „piedeva” – tas ir nolūks. Tāpēc visa kabala ir zinātne par nolūku, tā parāda, kā veidot nolūku dēļ atdeves Radītājam. Un ja mēs patiešām Viņam atdodam, tad izveidojam sevī Dodošā tēlu, tādu pašu kā Viņš. Viņš – man, bet es – Viņam.

Tas arī ir mūsu ceļš, un tā garumā nekas nemainās: ne tilpnes, ne gaismas. Attīstība nozīmē vienīgi to, kā mēs tās izmantojam. Cilvēks (Ādams) – tas, kurš patstāvīgi lemj, kā viņš vēlas šīs sākotnes sevī izmantot. Mūsu attieksme, mūsu nolūks, mūsu neatkarība – lūk, kas mums rezultātā piešķir cilvēka veidolu, līdzīgu Radītājam.

No nodarbības pēc raksta „Gribas brīvība”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Gribas brīvība, Ikdienas nodarbība | Add Comment →