Problēma tajā apstāklī, ka aizmirstam galveno

Problēma tajā apstāklī, ka mēs pastāvīgi aizmirstam par Radītāju! Saprotams, ka mēs strādājam grupā – jo rakstīts, ka no tās viss ir atkarīgs, un tikai grupā mums ir gribas brīvība. Tikai tur es varu izdarīt to, kas no manis ir atkarīgs.

Cits līdzeklis – izplatīšana. Mēs saprotam, ja plaši izplatīsim, tad dziļi izjutīsim visu pārējo tieksmes, nodosim viens otram vēlmes.

Taču aiz visām šīm darbībām: mācībās, izplatīšanā, grupā – mēs aizmirstam, ka veicam tās tikai ar vienu nolūku, lai sniegtu labpatiku Radītājam. Šī izpratne mums zūd. Mēs Viņu neizjūtam, un tāpēc Viņš it kā mums neeksistē.

Reizēm mēs atceramies par Viņu un domājam: „Gan jau es kādreiz vēlāk pie tā nonākšu”. Taču tas nav pareizi – es jau vairs neesmu virzīts tieši uz mērķi kā bulta! Jebkurām manām personīgām, pašām mazākajām pūlem jāiet kopsolī ar tādu nolūku, kad „galamērķis iekļauts sākotnējā nodomā”, un es daru visu, lai sniegtu Radītājam labpatiku, kaut gan sākotnēji Viņu neizjūtu un nezinu, kas Viņš ir.

Taču pastāvīgi meklēju, kā sacīts Psalmos: „Naktī savā guļas vietā” – proti, guļot izstiepies, stāvoklī, kad „galva” un „kājas” (visas sfirot) viena līmenī, un nav nekā, ne prāta, ne jūtu, pilnīgā tumsā. Taču es tomēr „meklēju manas dvēseles mīlestību”.

Kau arī nezinu, kur meklēt, un kas tas ir, taču katrreiz arvien no jauna mākslīgi noskaņoju sevi uz šiem meklējumiem, un pakāpeniski sāku saņemt kādu iespaidu. Tas sāk strādāt.

Apkārtējā gaisma jāpievelk tieši ar to, ka visas darbības virzītas ar nolūku sagādāt Radītājam prieku. Citādi tas tiks uzskatīts, ka esi uzsācis kādu darbību – un it kā to nepabeidzis. Tas nedod tev vajadzīgo rezultātu.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: