Tieši tam, kuru Radītājs vēlas virzīt uz priekšu garīgajā izaugsmē, Viņš arī sūta nepatikšanas un problēmas, izraisa uz viņu spiedienu – tas ir, iesēdina „tumšā pagrabā”.

Un jo vairāk cilvēks attīstās, jo skumjāk jūtas – jo nesaprot, kāpēc viņam salīdzinājumā ar citiem devuši tādu rūgtu dzīvi? Ko viņš saņem, un kā virzās uz priekšu savā garīgajā izaugsmē, pateicoties tam, ka strādā tumsā?

Pat ja viņš nesalīdzina sevi ar citiem, tad vienalga nespēj saprast, kādēļ Radītājs – tēvs tā izturas pret viņu. Kā var būt, ka labsirdīgais un labu darošais viņam sagatavojis tādu smagu un rūgtu dzīvi uz tik ilgu laiku.

Viņš to nesaprot, līdz nepabeigs visu darbu. Pat atrodoties pagrabā – cilvēks garīgi aug. Viņš arvien labāk iepazīst savu stāvokli un sāk saprast, ka iemesls tam, ka viņš sajūt sevi kā tumšā pagrabā – viņa personīgā attieksme pret tēvu.

Neskatoties uz to, ka sajūt tumsu, viņš cenšas to uztvert kā īpašu attieksmi pret viņu, jo spiests savienot visas šīs pretējās sajūtas, un, paceļoties virs tām, piekļauties Tēvam, kaut kādā veidā Viņu attaisnot – līdz, pateicoties tam, garīgi izaugs. Un tad sāks uztvert pagraba tumsu kā gaismu.

Viņš sāks apvienoties ar Radītāja palīgiem, ar visiem šiem spēkiem un nosacījumiem, kuri nes jaunu gaismu – „sveces” gaismu pazemē. Taču nevis to gaismu, kas gaismo ārpusē  visiem šīs pasaules iedzīvotājiem.

Tad viņam aizdegas sveces gaima pazemē – ne jau tāpēc, ka kāds viņam nonesa lejā to pašu gaismu, kas ir visiem pārējiem. Viņam atnes citu gaismu un palīdz ķēniņam. Tad tieši šajā tumšajā stāvoklī viņš sāk apjaust, ka tā nav tumsa – bet liela gaisma, tikai cita, jauna! Tas ir jauns līmenis, jauna pasaule.

Viņš ir garīgi izaudzis, pateicoties tam, ka visus šos 20 gadus strādāja pagrabā, nevis vienkārši gaidīja, kad viņu izlaidīs. Katru mirkli viņam vajadzēja pielikt pūles – un tāpēc šis mirklis pagāja un pārauga nākamajā mirklī. Tā viņš savienoja visus mirkļus.

Ar to, ka viņš pabeidza visus šos soļus, viņš pārvērta tumsu gaismā, bet visas viņa pārdzīvotās problēmas un ciešanas, pārvērtās par piepildījumu, pielīdzinātu Radītājam, kurš uzsūta šīs nelaimes cilvēkam, kurš tagad saprot un izjūt Viņu, un var baudīt visu Viņa bagātību un piepildījumu – kā Radītājs, ne kā visi pārējie cilvēki.

Tas nozīmē, ka cilvēkam nepieciešams garīgi izaugt uz tumsas un savu pielikto pūliņu rēķina līdz tādam stāvoklim, kurā viņš sapratīs, no kā patiesībā Radītājs gūst baudu, un ar ko Viņš vēlas iepriecināt cilvēku. Tā viņš iznāk no pagraba.

Taču viņš iznāk citā, savā pasaulē – uz savu līmeni, atbilstošu ķēniņa dēlam. Ne kā visi apkārtējie cilvēki, kurus viņš kādreiz apskauda.

Viss tas rūgtums un ciešanas, ko viņš pārdzīvoja attiecībā uz šo pasauli, tieši arī palīdzēja viņam atrauties no tās, izprast savu attieksmi pret Radītāju un augstāk par zināšanu pārvērst šo attieksmi no sliktas uz labu.

Tagad viņš saprot, ka tieši šeit ietverta ķēniņa bagātība, nevis tajos niecīgajos baudījumos, ar kuriem sevi piepilda šīs pasaules pilsētas iedzīvotāji. Patiesa bauda – atdevē, ne drupatu saņemšanā, no kā rod mierinājumu visi pārējie, kuri slaistās pa pilsētas ielām

No nodarbības pēc Bāla Sulama vēstules

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →