Gaisma, tik neizzināma pēc būtības

„Desmit Sfirotu Macība”, 1. d., „Jautājumi un atbildes par terminu jēdzieniem”.

Jautājums (14.): Kas ir gaismas izplatīšanās (itpashtut)?

Gaisma, kas nāk no Radītāja būtības, un ienāk radījumā, tiek dēvēta par gaismu, kura „izplatās”. Patiesībā tas neietekmē augstāko gaismu, līdzīgi kā aizdedzina sveci no sveces, kura nenodara nekādu kaitējumu pirmajai svecei, bet tā tiek dēvēts, jo tā uztver pats radījums.

Nepastāv dažādas gaismas, kas atrodas Radītājā vai radījumā. Gaisma pati par sevi vispār nepastāv. Par gaismu dēvē radījuma iespaidu par piepildījumu, kas tajā atradās jau iepriekš.

Kad radījums piepeši sajūt šo piepildījumu kādā noteiktā veidā, tas nozīmē, ka radījumā ienāk gaisma. Gaisma „staro” mums tik lielā mērā, kādā mēs uz to reaģējam – tajā mērā, kādā mēs spējam to sajust. Taču, ja neesam uz to spējīgi, tas nozīmē, it kā mūsos nav gaismas un gaisma izdziest, aiziet.

Tiek runāts par gaismu, it kā tā ienāk un iziet, par gaismām, kuras „iešūpo” tilpnes, veic zināmas darbības. Taču patiesībā gaisma nemaina savu iedarbību uz vēlmi. Pašas vēlmes organizētas tā, ka tajās uz pastāvīgās gaismas fona nepārtraukti atjaunojas informācijas gēni (rešimot). Tādējādi vēlme-tilpne dažādi reaģē un izjūt, it kā gaisma izplūst caur to, mainās, uzbudina to, iziet ārā no tās.

Tas viss ir mūsu nepareizās realitātes uztveres dēļ, kura pavadīs mūs līdz pašām Labošanās beigām (Gmar tikun). Mums vienmēr šķitīs, ka izmaiņas noris kaut kur no ārienes. Tieši tāpat kā mēs iztēlojamies šo pasauli, kas it kā atrodas kaut kur ārpus mums – kaut gan visa pasaule atrodas iekšienē.

Tāpat attiecībā uz gaismu mēs sakām, it kā gaisma uz mums iedarbojas no ārienes – tā vietā, lai sacītu, ka mūsos strādā informācijas gēni, un pastāvīgi nomainās, viens aiz otra. Pateicoties šiem jaunajiem gēniem, es sajūtu gaismu – tas ir, reaģēju uz to pa jaunam. Pašā gaismā nekādas izmaiņas nenotiek, tā ir pilnīgi nemainīga. Nav dalījuma 5 vai 10 gaismās, nav gaismas ienākšanas vēlmē vai iziešanas – tas viss pastāv tikai tilpnes uztverē, atkarībā no tās iespaida par to, kas to piepilda. Šī, sava piepildījuma sajušana arī tiek dēvēta par „gaismu”.

Runa iet tikai par matēriju un formu, ietērptu matērijā. Matērija – vēlme baudīt. Formu, ietērptu matērijā, mēs dēvējam par „gaismām”, „īpašībām”. Izņemot šos divus jēdzienus, mēs ne par ko citu nerunājam – ne par abstrakto formu, ne par būtību.

Tas ir, gaisma – tilpnes iespaids uz kādu nezināmu piepildījumu. Taču kā tilpne zina, ka tajā kaut kas ir? Pēc rezultātiem…

Tāpat arī mūsu pasaulē, ja man piepeši paceļas augsta temperatūra, tad es eju pie ārsta, un viņš saka, ka manī ir kāds vīruss. Taču kā viņš zina, kas ar mani notiek? Viņš pārbauda ārējos simptomus, kuri norāda uz zināmiem iekšējiem procesiem.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: