„Desmit Sfirotu Mācība”, 1. d.: „Jautājumi un atbildes par terminu jēdzieniem”.

Jautājums (5.): Kas ir gaisma hohma (or hohma)?

Gaisma hohma – gaisma, kura ienāk radījumā ar pirmo taisnās gaismas izplatīšanos, un ir radījuma dzīvības un būtības pamats.

No Radītāja puses radījums tiek pabeigts četrās taisnās gaismas izplatīšanās stadijās, Bezgalības pasaules Malhut. Tas ir, Viņš izveido punktu „no nekā” (ješ mi ain), kurš attīstās četrās stadijās tam apkārt esošās augstākās gaismas iedarbībā.

Radītāja iedarbība uz radījuma punktu tiek dēvēta par nulles stadiju, Keter. Šī punkta iekšienē noris 1.-2.-3.-4. stadiju attīstība. Pēdējā, ceturtā, punkta „no nekā” attīstības stadija, kas noris gaismas iedarbībā, tiek dēvēta par Bezgalības pasaules Malhut.

Tas ir tas, ko Radītājs vēlējās dot radījumam, lai šajā punktā attīstītu vēlmi baudīt līdz tādai uztverei, gaismas izjūtai, Dodošā attieksmei pret to, kas dēvēta par „bezgalīgu”.

Saprotams, ka runa šeit iet ne par fiziskiem attālumiem, bet par kvalitatīviem nosacījumiem, par šī punkta iekšējo būtību. Tagad šis punkts uztver un sajūt Radītāju, absorbē Viņu savā iekšienē bez jebkāda ierobežojuma, ko dēvē par bezgalību, neierobežotību. Viss, ko Radītājs vēlas dot, pateicoties savām īpašībām kā Labs un labu darošs – šis radījuma punkts pieņem pilnībā un bez jebkādiem ierobežojumiem no savas puses. Viss, kas noris tālāk, tā jau ir radījuma reakcija, kurš ar Radītāja palīdzību sasniedzis tādu augstu, absolūtu un brīnumskaistu attīstību.

Tagad, pieņemot visu, ko Radītājs tam dod, radījums sāk iekšēji sevi mainīt un jau no savas puses reaģē uz to gaismu, kura to piepilda. Tas ir, tā ir ciemiņa reakcija uz visu labo, ko viņš sajuta Saimnieka attieksmē pret viņu, un Viņa uzdāvinātajā piepildījumā. Tagad viņam jāatbild uz šo piepildījumu un mīlestību, kuru viņš atklājis.

Tas vairs nebeidzas Bezgalības pasaules Malhut stāvoklī, kaut gan no Radītāja puses darbs ir pabeigts. Tagad radījums savā iekšienē veido daudzveidīgus ekrānus un apslēptības, noraida cienastu, vēlas slēpt no sevis Saimnieka attieksmi līdz tam brīdim, kad sasniegs pretmīlestību.

Tas viss jau noris ciemiņa iekšienē, bet Saimnieks it kā par to nezina. Ciemiņš atsakās un piekrīt, izvirza dažādus nosacījumus, uz kuriem pamatojoties ir gatavs pieņemt no Saimnieka cienastu. Viss, kas noris zemāk par Bezgalības pasaules Malhut, ir radījuma, kurš vēlas līdzināties Radītajam, iekšējā attīstība.

Tādējādi „gaisma Hohma – tā ir gaisma, kas ienāk radījumā ar pirmo taisnās gaismas izplatīšanos” – tas ir, ar pirmo tiešo apkārtējās gaismas iedarbību, kuru radījums sajūt.

Viss atrodas šajā augstākajā gaismā, taču atkarībā no savas attīstības pakāpes, radījums sajūt, it kā gaisma maina savu iedarbību attiecībā pret viņu. Pati pirmā augstākās gaismas iedarbība uz radījumu, kura „ir radījuma dzīvības pamats un būtība” – dēvēta par gaismu Hohma. Tas tieši piepilda radījumu un radījums to sevī sajūt kā dzīvinošu gaismu.

Tas ir, es sēžu pretim Saimniekam un pirmām kārtām sev priekšā uz galda redzu visu „mielastu” – dzīvības avotu. Bez tā es nespēju eksistēt, es aiziešu bojā.

Taču pēc tam, kad es saņemu šo ēdienu, un sāku dzīvot (kā saka: „Bez miltiem nav Toras”), es jau varu veikt aprēķinus attiecībā uz savu saņemšanu. Tāpēc Hohma gaisma tiek dēvēta par dzīvības pamatu un atklāti vai apslēpti piedalās visās savstarpējās Radītāja un radījuma darbībās.

Pat tad, kad tiek runāts par stāvokli, kurā ir viena Hasadim gaisma, un nav nekādas saņemšanas, tad tas tiek dēvēts „gandrīz” atdalīties no Hohma gaismas. Nevis pilnīgi atdalīties no saņemšanas, bet „gandrīz”. Tāpat kā mūsu dzīvē – līdz noteiktai robežai, līdz nepieciešamajam minimālajam līmenim, kurš „netiek ne nopelts, ne arī cildināts”, jo nepieciešams tikai eksistences uzturēšanai. Šis ir vitāli nepieciešamās saņemšanas mērs, kuru nosaka pats radījums.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →