„Desmit Sfirotu Mācība”, 1. d.: „Jautājumi un atbildes par terminu jēdzieniem”.

Jautājums (25.): Kas ir garīgā tilpne, vēlme (kli)?

Vēlme saņemt baudu, kas iekļauta radījumā – tā ir radījuma tilpne, vēlme (kli).

Tomēr ar vienu vēlmi baudīt vēl nav pietiekami. Mēs zinām, ka tai nepieciešams atdeves nolūks. Tas nozīmē, ka šai vēlmei nepieciešama labošanās, papildinājums.

Garīgā tilpne sākumā tiek veidota kā vēlme, kas ir vieta piepildījuma saņemšanai. Taču pēc tam tilpne mainās, un veido virs sevis jaunu tilpni, kas dēvēta „ekrāns” un „atstarotā gaisma”.

Līdz pirmajam samazinājumam(cimcum alef) gaismai par tilpni kalpoja radījuma vēlme baudīt. Taču pēc šīs vēlmes, pēc zemāko lēmuma un ar augstākā piekrišanu, par tilpni gaismai var būt tikai ekrāns un atstarotā gaisma, kurus izveidojis radījums, nevis radījuma dabiskā vēlme baudīt, kuru tas izbrāķējis gaismas saņemšanai.

Vēlme – izejas materiāls, kurš tiek dots mums no augšienes caur informācijas gēniem (rešimot), augstākās gaismas iedarbību. Vēlme nav atkarīga no radījuma.

Taču radījums saka: „Es noraidu šo tilpni, kura man dota cienasta saņemšanai, un nevēlos tā strādāt! Es nevēlos, lai šī egoistiskā vēlme mani vadītu kā akls instinkts!” Es nevēlos, lai notiktu tā, it kā esmu aizmirsies, un neapdomīgi darījis tikai to, ko vēlos. Es vēlos veikt visas darbības ar sapratni, apzināti, personīgi pārbaudot un pēc sava lēmuma.

Tāds es tagad vēlos būt – no šī brīža un uz visiem laikiem! Lūdzu, palīdzi man par tādu kļūt, lūdzu Tevi! Es nevēlos būt dzīvnieks – vēlos būt cilvēks! Būt par cilvēku nozīmē apzināties, kas tu esi, un pašam pieņemt lēmumus. Dod man šo iespēju!

Tātad no šī brīža un tālāk piekritīsim abi, ka tilpne – vēlme, kuru Tu manī radīji – nav derīga. Dod man iespēju vispirms pašam pieņemt lēmumu, kā to izmantot. Tad par tilpni kļūst ekrāns un atstarotā gaisma.

Es vēršos pie Tevis, lai Tu man palīdzētu izveidot tilpni, kura pēc dabas man nepiemīt. Es ienīstu savu egoistisko dabu, kura liek man rīkoties bez manas ziņas. Es tā nevēlos – es vēlos no sākuma līdz beigām zināt, kas ar mani notiek, un pats visu lemt.

Kad es saņemu iespēju skaidri un precīzi lemt, it kā līdz pašām beigām, par visu, kas attiecas uz manu dabu: par saņemšanu un manām attiecībām ar Viņu – tas tad arī tiks dēvēts par manu garīgo tilpni. Tas ir instruments, kuru esmu radījis, lai saņemtu mielastu no Saimnieka. Dabiskā vēlme paliek, bez tās, protams, neko nav iespējams izdarīt. Taču es jau vairs nevēlos rīkoties saskaņā tikai ar izejas vēlmi. Jaunā vēlme pieprasa no manis uzzināt Saimnieka attieksmi pret mani, un cik lielā mērā es varu kļūt tāds kā Viņš, un tikai saskaņā ar to es atklāju savu dabisko vēlmi.

Tas ir, mēs nenoraidām pašu dabisko vēlmi kā tādu, bet tikai tās veco izmantošanu.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →