Bāls Sulams „Toras Dāvāšana”: „Jāsaprot, kāpēc Tora tika dota tieši Israēla tautai, nevis visai pasaulei vienādā mērā. Vai šeit nav dota priekšroka vienai nacionalitātei?”

Kā zinām, pati Tora uz šo jautājumu sniedz noraidošu atbildi. Tā skaidro, ka Ābrams, Israēla tautas ciltstēvs, bija elkdievības priesteris Senajā Babilonijā starp cilvēkiem, kuri bija tāli no realitātes un Radītāja izzināšanas. Kabalas metodiku viņš atklāja it kā nejauši, kaut gan mums ir skaidrs, ka savā iekšienē viņš jau bija pietiekami attīstījies.

No Ādama, pirmā cilvēka, kurš atklāja garīgo pasauli, līdz Noasam pagāja laika posms desmit paaudžu garumā, bet pēc tam – vēl desmit paaudzes līdz Ābramam. Patiesībā runa iet par punktiem sirdī, par šo punktu iekšējo attīstību, no kuriem Ādams kļuva pirmais. Var iedomāties šo procesu koncentrisku apļu veidā, kuri no centra izplatās uz ārpusi. Vēlmes divdesmitais aplis pārstāv Ābramu.

Tādā veidā viņam jau bija apslēptais cēlonis, iekšējā sagatavotības bāze, kas sākotnēji bija izveidojusies no Ādama pakāpes.

Ābrams atradās jau ļoti augstā līmenī. Ja Ādams atklāja Radītāju mazā saņemošajā vēlmē, tad Ābrams Viņu atklāja virs lielākas egoistiskās vēlmes, kas parādījās Babilonijā. No vienas puses, viņam bija nepieciešama bāze, bet no otras puses – sirds apgrūtinājums. Kā parasti: viens saskaņā ar otru.

Rezultātā Ābrams spēja saprast un attīstīt kabalas metodiku, turpretim Ādams ar mazu tilpni un mazu gaismu, kuras vēl nebija attīstītas, nevarēja attīstīt, atklāt, izskaidrot un nest šo metodiku cilvēkiem.

Bāls Sulams to skaidro ar globālās attīstības secīgumu, kas dalās trijos posmos divu tūkstošu gadu garumā: HaBaD, HaGaT un NeHiJ. Kaut arī pirmo kabalistu tīrās tilpnes tuvas gaismai – metodikas atklāšanai nepieciešamas lielākas, cietsirdīgākas vēlmes, kuras savai izpausmei visā detaļu bagatībā prasa lielākas gaismas.

Principā mums ir saprotams: lai atklātu metodiku noteiktā dziļumā, nepieciešamas lielākas vēlmes, lielāks egoisms, kuram pretī atklājas liela gaisma. Tikai tad mums rodas iespēja izklāstīt jaunas lietas tā, lai tās būtu saprotamas.

Lūk, tāpēc tieši Ābrams kļuva par labošanās metodikas pamatlicēju. Pirms viņa tā netika aprakstīta vajadzīgajā veidā, jo taču nebija ko labot. Babilonijas stāvoklis kļuva par pamatu: Ābramam un vēl dažiem tūkstošiem viņa skolnieku atklājās punkts sirdī, un viņi devās uz Hananas zemi – uz vēlmi, kas paredzēta izlabošanai, lai nākotnē kļūtu par Israēla zemi.

Babilonija – sabojātā vēlme, kur atklājas daļa, kuru var izlabot. Darbs ar šo daļu pārvērš to par Hananas zemi. Ar laiku tajā arī atklājas egoistiskās vēlmes, un tā parvēršas par Ēģipti, pēc tam – par tuksnesi un visbeidzot – par Israēla zemi.

No nodarbības pēc raksta „Toras Dāvāšana”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas, Senā Babilonija | Add Comment →