Paveroties pasaulē uz cilvēkiem, mums jāsaprot, ka viņiem nepieciešama palīdzība.

Nesen pagāja mūsu kongress Krievijā. Tur es sniedzu intervijas plašsaziņas līdzekļos, sarunājos ar pazīstamiem cilvēkiem un tostarp novadīju divas interesantas tikšanās.

Viens no maniem sarunu biedriem pieturas pie uzskatiem, kas atzīst izolēšanos. Viņš iestājas par to, lai Krievija norobežotos no pasaules, noslēgtos sevī un rūpētos tikai par sevi. Es paskaidroju viņam globalizācijas procesa jēgu. Šis process nav atkarīgs no mums, tā ir dabas likumu, mūsdienu izpausme. Vai tad mēs varam nostāties pret Dabu, būdami tās mazie veidojumi? Lec no jumta, kliedz visas dienas garumā – nekas nelīdzēs. Tāpēc mums nepieciešams apgūt Dabas likumus un tos ievērot.

Mēs sarunājamies pusotras stundas garumā, vēlāk, izlasot avīzē viņa atsauksmi par mūsu sarunu, es ieraudzīju: neskatoties uz antagonistisko noskaņojumu, viņā tomēr notika pārmaiņas.

Cits mans sarunu biedrs vispār iestājas par nacismu un atklāti sludina fašistiskās Vācijas ideoloģiju. Ar viņu mēs sarunājāmies stundu un divdesmit minūtes. Man bija interesanti viņā noklausīties, kaut ko tur un šur piemetinot no sevis.

Es pilnīgi neizjūtu pret viņiem naidu. Tie ir mazie bērni, lai arī gudri un saprātīgi (un pie tam ļoti pazīstami). Es parādu viņus kā piemēru, ka cilvēcē pastāv atšķirīgi uzskati, kas pamatoti gan filozofiski, gan ideoloģiski. Tomēr arī pret viņiem es attiecos kā pret mazuļiem, kuri nezina, kur viņi atrodas.

Te neko nevar līdzēt, tā mums jāizturas pret visiem. Lai kurš tas būtu, Einšteins vai Bils Geitss – visi kā mazi bērni, jo attiecībā uz garīgo, īstenības kritērijos, neviens no viņiem nesaprot, kur atrodas.

Tūkstošgades mēs veidojām sev apkārt tehnoloģiju un savstarpējo attiecību mākslīgo „burbuli”. Mēs „vārāmies” savā virā, uzskatot par speciālistu to, kurš labāk orientējas šīs viras ingredientos un saprot, kā tos izmantot. Šajā mākslīgajā sfērā viņš ir eksperts, viņš ir gudrs. Taču visa viņa „gudrība” aprobežojas ar mūsu egoisma smirdošās kloākas tumsonību.

Tādējādi nepieciešams pacietīgi, vienkāršā veidā pieiet cilvēkiem pēc iespējas tuvāk un pakāpeniski skaidrot notiekošo. Tas aizņem darba gadus. Es neko no viņiem neprasu, viss atkarīgs tikai no mums. Mums jānāk klajā ar totālu, globālu, dziļu un plašu izplatīšanu, piešķirot tai maksimālu spēku.

Dzīve to uzliek par pienākumu. Cita ceļa uz panākumiem mums nav, jo pasaule sabŗūk acu priekšā.

No nodarbības pēc raksta „Gribas brīvība”

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →