Resursu maksimums. Jebkura resursa ieguve pakļaujas „zvanveida” līknei, kuru naftas ražošanā dēvē – Hūberta maksimums. Daudzas valstis jau ir izgājušas Hūberta maksimumu ap 2006.gadu. Resursu vairākumam, kas nepieciešams cilvēcei, šis maksimums izveidojas XXI gadsimta pirmajā pusē.

Vienu resursu aizstāšana ar citiem ļauj Hūberta maksimuma vienu resursu daļu aizturēt, taču Hūberta maksimuma citu resursu daļa pie tam pietuvojas, tā rezultātā VISU resursu maksimums notiks apmēram vienlaicīgi! Galvenais risks pastāv nevis energoresursu izsmelšanā, bet gan to izsmelšanas pēkšņumā, kas izraisīs karu par atlikušajiem resursiem.

Krīze. Sistēmiskas krīzes problēma – tās pēkšņumā un cilvēku apjukumā, kuri spiesti ar to cīnīties, jo viņi ir sabrukušās sistēmas produkts. Galvenā sarežģītība ir tajā apstāklī, ka cilvēki nesaprot, kas notiek. Totālā, pati par sevi esošā nesapratne, ir svarīga sistēmiskās krīzes daļa.

Rezultātā reaģēt uz problēmām iespējams tikai tad, kad tās rodas, kad tās kļūst acīmredzamas. Taču nav iespējams reaģēt uz noteiktu problēmu tipu, kuras tajā brīdī, kad atklāsies, jau kļūs neatrisināmas, un kuras varētu relatīvi viegli novērst, ja tās tālredzīgi būtu paredzētas.

Avots krievu valodā

Filed under: Krīze un globalizācija | Add Comment →