Rešimot – atmiņas par nākotni

Radījuma mērķis – līdzināties Radītājam. To arī nozīmē vārdi: „nest labumu Saviem radījumiem”. Kādā veidā tad radījums var pielīdzināties Radītājam? Turklāt, ko nozīmē šī līdzība?

Pirmkārt, to vajag vēlēties. Kā to izdarīt? Jābūt pretstatā Radītājam un jāvēlas līzināties Viņam. Tā arī ir vēlme: man nav tā, ko es vēlos, un es ļoti vēlos, lai man būtu tas, kā man nav.

Radītājs labs un dara labu sliktiem un labiem. Viņš ir mīlestība un atdeve, Hesed, Gvuras, Tiferet, Necah, Hod, Jesod… īpašības. Ir vairums īpašību, kuras neizprotu, taču man ir iespēja tās vēlēties – vajadzība pēc tām, vēlme, kas atbilst katrai no tām.

Radītājā atrodas 613 atdeves vēlmes, bet manī, kaut arī vēl neesmu to atklājis, ieliktas 613 vēlmes, kas ļauj vēlēties tādas pašas īpašības kā Radītāja 613 īpašības-gaismas. Līdz šīm velmēm man arī ir jānonāk. Katrā no tām vēlos līdzināties Viņam. Par to sacīts: „Cik Radītājs žēlsirdīgs – tāpat arī tu esi žēlsirdīgs”.

Tomēr, lai to vēlētos, man jāzina, kas tieši man pietrūkst. Taču kā lai izzina to, kā man nav? Lai saprastu, ko nozīmē būt pieaugušam, man pašam par tādu jākļūst. Lai saprastu, ko nozīmē būt stipram vai bagātam, vai gudram, man jāzina par to ne pēc nostāstiem. Vai tad es varu vēlēties nezināmi ko?

Mūsu pasaulē bērns instinktīvi vēlas izaugt, pašam nezinot kāpēc – daba viņam to uzliek par pienākumu bez jebkādas sapratnes no viņa puses. Tāda attīstība noris dzīvnieciskajā līmenī, taču garīgajā man pašam jāzina, ko, kāpēc un kādēļ es vēlos. Tā arī ir patiesa vēlme. Kā man vēlēties iegūt līdzību Radītājam? Lai to īstenotu, man jāiegūst Radītāja statuss, jāpārbauda, kas tas ir, vai tas ir tā vērts vai nē, – un tikai pēc tam jāvēlas. Kā saņemt Radītāja statusu, lai vēlētos kļūt Viņam līdzīgs?

Šim nolūkam tika veikta tilpņu šķelšanās. Pateicoties tam, mēs cenšamies pielīdzināties Radītājam arvien vairāk un kļūstam kā Viņš – ar Viņa spēka palīdzību. Lūk, kādam nolūkam bija nepieciešama Pirmā un Otrā tempļa nopostīšana, kas kabalas zinātnē tiek apgūts dvēseļu šķelšanās garīgajā kontekstā. Runa iet par kritumu no līmeņa – saņemšana atdeves dēļ (Pirmais templis) uz līmeni – atdeve atdeves dēļ (Otrais templis), bet pēc tam uz līmeni – saņemšana saņemšanas dēļ, mūsu pasaulē.

Rezultātā mums ir visu izieto stāvokļu ieraksts, sākot no Pirmā tempļa līmeņa, no mīlestības augstuma, un, iekļaujot Otro templi, kurš daudzkārt zemāk par Pirmo, bet tomēr arī dižs. Mūsos ielikti visi iespaidi, kas iegūti mērojot šo ceļu, un dēvēti par „rešimot”.

Lūk, kad tie manī atmostas, man tie ir jārealizē. Citādi sakot, ar rešimo vien nepietiek – ar tā palīdzību man jāiztēlojas, ko nozīmē būt dodošajam. Šim nolūkam man ir grupa un mācības – tur es realizēju savu rešimo un no tā, atbilstoši saviem spēkiem, veidoju realitāti.

Savstarpējās attiecības ar biedriem, ar apkārtējo cilvēku vidi, ar gaismu, kas atgriež pie Avota, kļūst par „būvlaukumu”. Man ir „materiāls”, t.i., vēlme, kā arī rešimo – un tagad šo rešimo es vēlos ienest materiālā, lai tas šajā materiālā realizētos, piešķirtu tam kādu formu. Tad man nepieciešams spēks no augšienes – gaismas spēks, kas palīdzēs man, un to izdarīs.

Rabašs rakstu krājuma „Dargot Sulam” 940. rakstā par to raksta: „Par Tempļa nopostīšanu sacīts: „Lai izveido Man svētnīcu, un Es apmetīšos viņu vidū”. Tas nozīmē: uzbūvējiet Man Templi no jūsu vēlmes, uzbūvējiet tādu māju, kura kļūs par svētuma māju, t.i., par atdeves un mīlestības māju. Ja jums būs tāda atdeves un mīlestības tilpne, tad „Es apmetīšos jūsu vidū”, t.i., tajā apmetīsies augstākā gaisma.

„Runa iet par punktu sirdī, kuram jākļūst par vietu Templim, lai šajā punktā apmestos Radītājs. Lūk, tāpēc cilvēkam jācenšas uzbūvēt savu svētuma māju”. No visām savām vēlmēm, kas nāk no Bezgalības, ar rešimot palīdzību, kuri ielikti manī šķelšanās brīdī, man jāizveido vajadzīgā forma, katru reizi realizējot rešimo uz arvien smagāka materiāla.

Tas piešķirs man visas nepieciešamās uztveres detaļas, jo es vienmēr saņemu formu, kas pretēja Radītājam. Tāpēc, zinot savu formu, es varu izzināt arī Viņa formu, kura ir pretstats manai, – un virzīties uz priekšu.

Tādā veidā mūsu pasaulē cilvēkā jau ir formas, kuras atbilst un kuras ir pretstatā Radītājam. Šajā pārrāvumā starp vēlamo un esošo viņam vienmēr ir iespēja veidot savu vēlmi, zinot, ko viņš vēlas, – ņemot vērā, ka kādreiz, līdz tilpņu sašķeltībai, mēs atradāmies pilnības stāvoklī, un no šī stāvokļa mums palikuši rešimot.

Šī ir atbilde uz mūžīgo jautājumu: „Kā es varu pielīdzināties Radītājam? Kā lai es zinu, ko tas nozīmē?” Mēs varam to vēlēties, pateicoties ierakstiem, kas saglabājušies no izietajiem etapiem.

No nodarbības pēc Rabaša raksta

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: