Žurnāls „Physics Essays” (A. Sorlijs, D. Fiskarleti, D. Kleiners no ZPI „Bistra”): Ņūtona ideja par laiku kā absolūtu lielumu nav pareiza. Pasaules ainai vairāk atbilst: laiks, kas mēra izmaiņu secību.

Parasti mēs laiku uzskatām par absolūtu fizikālo lielumu, par neatkarīgu pārmaiņu (t uz grafiku horizontālās ass demonstrē fizikālās sistēmas evolūciju). Taču patiesībā mēs nekad nemēram pašu t. Mēs mērām objekta īpašības: frekvenci, ātrumu utml.

Citādi sakot, reāli eksistē objekta īpašību maiņa un (tēlaini) pulksteņa rādītāju kustība, bet mēs samērojam pirmo ar otro, lai izmērītu objekta īpašības. t – pats par sevi matemātisks lielums un nepastāv realitātē.

Tas nenozīmē, ka laiks nepastāv, bet norāda uz to, ka tas saistīts ar telpu, nevis eksistē pats par sevi, un ka laiks nav absolūts.

Uz to vēl norādīja Einšteins: „Laiks nepastāv neatkarīgi, ir tikai notikumu secība, pēc kuriem mēs to mērām. Laiks – tā ir notikumu secība”.

Replika: Tieši tā, lūk, zinātnieku uzskats pietuvojas kabalistu zinībām. „Desmit Sfirotu Mācībā” 1. nod. uzreiz tiek dots laika definējums kā notikumu secība, nevis kā eksistējošs patstāvīgi. To pašu definējumu dod arī ARI (16. gadsimts), bet viņš to aizguva no Zoar Grāmatas (m. ē. 2. gs.).

Avots krievu valodā

Filed under: Kabala un citas zinātnes, Realitātes uztvere | Add Comment →