Visaptveroša, globāla savstarpējā saikne – tas ir zinātnisks fakts. To apstiprina daudzi pētījumi. Turklāt mēs esam saistīti ne tikai ar vienu vai otru preču piegādes maršrutiem.

Esam saistīti no iekšienes, starp mums parādās iekšējs tīkls. Vēlos to vai nē, bet ja es dzīvoju uz Zemes, tad esmu sakausēts ar citiem.

Agrāk tā nebija. Kaut kur savā nodabā dzīvoja indiāņi, kaut kur – āfrikāņi, kaut kur – ķīnieši, un visi bija nošķirti. Tomēr šodien visi ir savstarpēji saistīti un atkarīgi. Turklāt mūsu tīkls sāk iezīmēties savā garīgajā izpausmē. Tas it kā iznirst no iekšienes un rāda mums, cik lielā mērā mēs esam „sasaistīti”. Pat ja mēs pārtrauksim starptautisko pārvadājumu līnijas, šis process nepagriezīsies atpakaļ.

Nākotnē mēs tiešām atteiksimies no liekā, atstājot tikai pašu nepieciešamāko materiālo minimumu. Citas izejas jau nav, jo citādi mēs pazudināsim zemeslodi, visas dabas bagātības.

Mums nāksies iet uz kompromisu un tad noskaidrosies, ka mēs viens otram it kā arī neesam vajadzīgi: katrs patērēs minimālo normu, un pasaules ražošana būtiski samazinās apgriezienus.

Vienlaicīgi ar to mums joprojām arvien skaidrāk atklāsies visaptverošais tīkls: mēs esam saistīti ar vēlmēm un domām, un pat mana ikdienas patēriņa deva, kas samazinājusies līdz 20% no pašreizējā patēriņa, arī ir atkarīga no visiem pārējiem. No tā nav kur dēties.

No nodarbības pēc laikraksta „Narod” (Tauta)

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →