Augstā atdeves ideāla spēks

Jautājums: Kas ir „ticība”, par kuru runā kabala?

Atbilde: Ticība – Hasadim gaisma, atdeves spēks, Bina, proti, Radītāja, dabas īpašība. Ja tāda ticības īpašība sāk valdīt pār tavu vēlmi baudīt, tad tu saproti, kas ir atdeve.

Tev sākumā tā jāsajūt, jāizzina tās garša, lai šī garša tevī iespiestos – un tad tu uzzināsi, kas tas ir. Šķiet tāds pretstatu savienojums neiespējams. Taču atdeves nolūks sāk valdīt pār tavu vēlmi baudīt, un tā vēlas izmantot sevi atdeves labā.

Tāda īpašība piemīt arī egoistiskajai vēlmei, kura sajūt citu kā sevis pašas daļu. Tad tas netiek dēvēts par patiesu atdevi. Tāpat kā māte, kura atdod zīdainim, netiek uzskatīta par atdodošo, jo daba liek tai sajust, ka bērns – viņas pašas daļa. It kā viņš atrodas viņas iekšienē, un tāpēc viņa atdod sev pašai. Viņa rūpējas par zīdaini vairāk nekā par sevi, jo sajūt viņu kā sevis visdārgāko daļu.

Tādējādi, kaut gan māte arī atdod savam bērnam kā kaut kam, kas atrodas no ārienes, taču tas nenozīmē, ka viņa atrodas uz garīgās pakāpes, un darbojas atdeves labā. Tas vienkārši ir dabas instinkts.

Lai vēlme baudīt sāktu darboties ar nolūku dot, pie tās jānonāk augstākajai gaismai, īpašajam spēkam. Tā tikai tiek sacīts, ka šis spēks atnāk kaut kur no ārienes – patiesībā tas atmostas pašā cilvēkā un rada tajā vēlmi dot tuvākajam, mīlestību pret viņu.

„Tuvākais” ir tāds cilvēks, attiecībā pret kuru es iepriekš sajutu naidu, atšķirtību, distanci. Man nebija sajūtas, ka viņš attiektos uz mani – es sajutu viņu kā svešu, nepiederīgu. Taču, neskatoties uz to, manī piepeši mostas vēlme, spēja, tieksme viņam atdot un viņu piepildīt. Es vēlos izturēties pret viņu tāpat kā pret sevi un man ir skaidrs, ka es neko negaidu pretim.

Ja es vēlos no tā saņemt baudu, tad sanāks it kā es rīkojos egoistiski. Tas nozīmē, ka atdevei nav jānes man labums – gluži otrādi, tā nes ciešanas, jo, lai dotu kādam citam, man jāatņem sev pašam. Taču kas piespiedīs mani atdot?

Tāpēc atnāk īpašs spēks, kas dēvēts „gaisma”, kas atgriež pie avota. Tad es sāku just, ka no vienas puses – tas man ir svešs cilvēks, un es vēlētos no viņa saņemt, atņemt viņam to, kas viņam ir. Taču tā vietā manī rodas tāds spēks, kurš dod man iespēju viņam dot, nesaņemot tiešā veidā nekādas baudas un labumus.

Ja es acumirklī, tiešā veidā saņemtu baudu no atdeves, tā tiktu uzskatīta par egoistisku. Taču es pēc savas dabas nesajūtu egoismu kā savu daļu, un nesaņemu baudu no atdeves tam. Gluži otrādi, es pārvaru savu egoistisko vēlmi, kura nesaņem piepildījumu, un iztukšojas vēl vairāk kā iepriekš un nododu tai savas pūles un piepildījumu.

Ja man jautāt: kādēļ es to daru?! Tad man manā egoistiskajā vēlmē nav atbildes. Ir cita atbilde – es tajā sajūtu Radītāja dižumu, piederību augstākajam, es izpildu Tā vēlmi, kurš augstāks par mani. Mani virza šis daudzkārt augstāks ideāls.

Taču nav iespējams to izskaidrot vārdos, jo egoisms to vienmēr pagriezīs tā, lai saņemtu sev kādu kompensāciju.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: