Zoar Grāmata. Nodaļa „Truma”, 4. p.: … Jēkabs, kurš bija pati pilnība, veicināja mīlestības dzimšanu divās pasaulēs, – t.i., par sievām paņēma divas māsas, Lea un Raheli, kuras iemiesoja divas pasaules, Binu un Malhut.

Jautājums: Kādas manas iekšējās vēlmes tiek dēvētas par māsām?

Atbilde: Cilvēkā pastāv nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēka vēlmju līmeņi. Visa man redzamā pasaule – mana vēlme, kas sadalīta vairums atsevišķās vēlmēs, katra no kurām manās sajūtās veido kādu pasaulīgu tēlu.

Mēs „redzam” mūsu vēlmes, lūkojamies savā iekšienē, savā vēlmē, kas sadalīta daļās – pasaules objektos. Mēs redzam pasauli 3 dimensijās – it kā lūkojamies caur 3D-brillēm, un pat nesajūtam, ka atrodamies tādā virtuālā realitātē, jo mums nav ar ko salīdzināt savas sajūtas, tāpēc mums šķiet, ka mēs eksistējam īstā pasaulē. Tas ir, tas, ko sajūtam savā vēlmē, it kā redzam no ārienes, sev priekšā. Taču, ja, izņemot šo pasauli, mēs redzētu citādu realitāti, tad atklātu, ka šīs pasaules realitāte – relatīva.

Manas vēlmes daļas ataino man nedzīvās, augu, dzīvnieku dabas un cilvēku tēlus. Taču tie nav cilvēki, kas paveras manam skatienam šajā pasaulē, bet mana vēlme līmenī „cilvēks”, kura dalās vairums daļās, un katru savas vēlmes daļu es redzu kāda cilvēka tēla veidā.

Man ir vēlmes, kas atrodas dzīvnieciskajā līmenī, tādēļ mūsu pasaulē es redzu daudzveidīgus dzīvniekus. Ir vēlmes, kuras manī ir patreiz, ir tās, kuras manī atradās pagātnē vai izpaudīsies nākotnē, – un tāpēc es redzu pasauli, kas attīstās, izzudušās dzīvnieku sugas vai arī tās, kuras piepeši man parādās. Tas nozīmē, ka tas uzpeld manā apziņā un izzūd. Tas pats – nedzīvajā un augu līmeņos.

Pasaules nav – tās vienkārši ir manas sajūtas manu vēlmju iekšienē, kad vieni rešimot (informācijas gēni) paceļas nomainot citus, un tādā veidā sajūtot savu rešimot realizāciju, es jūtu, ka dzīvoju tajos, – būtībā dzīvoju pasaulē. Tā ir kāda iekšējā filma, kura projicē man pastāvīgu gaismu, atmodinot viens otru nomainošus rešimot.

Rešimot (rešimo – informācijas ieraksts manā atmiņā) attīstības procesā, daļa no tiem atkarīga no manas gatavības apstrādāt jaunus rešimot, bet daļa rešimot atmostas paši.

Viss šis attīstības process, kurš virzās pats par sevi, tiek dēvēts par „beito” (savā laikā), taču ja vēlos to paātrināt, un esmu uz to spējīgs, – tāds attīstības ceļš tiek dēvēts „ahišena” (paātrinot laiku).

Taču runa iet tikai par tiem rešimot, kas manī atmostas, kurus sajūtu kā pasauli, sevi, un kā visu attīstības procesu.

No nodarbības pēc Zoar Grāmatas

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere, ZOAR | Add Comment →