Vēlies kļūt par cilvēku – pievieno kaut ko no sevis

Bāls Sulams „Ievads kabalas zinātnē”, 5. p.: Gaismas izplatīšanās un pēc tam tās izraidīšana veido tilpni. Tātad, ja patreiz tilpne no jauna pieņems gaismu, tad tilpne attiecībā pret to būs primāra, ies pa priekšu gaismai. Tāpēc ceturtā stadija ir beidzamā stadija, kas veido tilpni, kas dēvēta par Malhut.

Gaismas izplatībai radījumā janotiek četru stadiju ceļā, līdz radījums sajutīs sevi par saņemošo un pastāvīgi vēlēsies vairāk par to, ko tas saņem.

Kamēr vēlme apmierinājās ar to, kas pie tās nonāca, tā vēl nebija radījums, kurš rīkojas ar sevi, jo tai nebija kaut kā sava. „Savs” – tā ir personīgā piedeva tam, kas nāk no Dodošā.

No Dodošā nāk tilpne, t.i., vēlme un gaisma. Ja tas viss lejup nonāk bez jebkādas iejaukšanās no radījuma puses, ja radījums netiecas vēl vairāk pievilkt vēlmi un gaismu – tas nozīmē, ka radījuma nav, bet ir kaut kas nepatstāvīgs.

Lūk, tāpēc pirmie trīs vēlmes līmeņi, t.i., nedzīvā, augu un dzīvnieku daba, kas izcēlušies no saknes stadijas, vēl netiek uzskatīti par reāli eksistējošiem. Tie tiek vadīti no augšienes, bez jebkādas piedevas no savas puses.

Tas pats attiecas arī uz cilvēkiem, kuri atrodas šajos attīstības līmeņos: viņi dzīvo un barojas no tā, ko saņem mūsu pasaulē no iedzimtajām īpašībām, no apkārtējās cilvēku vides, no masu informācijas līdzekļiem, no izglītības sistēmas utt. Pagaidām viņi tam nepievieno personīgo vēlmi, kas virzīta uz sakni, pagaidām pakļaujas tās komandām – viņu maksimālā pakāpe paliek „dzīvnieciskā”.

Tikai ja cilvēks sasniedz cilvēcisko pakāpi, tiecas kaut ko pievienot, atgriezties pie saknes, – tad viņš pieprasa no saknes vēlmes un piepildījuma piedevu, pieprasa attīstību un kļūst par Cilvēku, kurš vēlas pielīdzināties saknei, Radītājam. Radītājs jāatklāj katru reizi, vēl un vēl, kā sacīts: „Zini Radītāju un kalpo Viņam”. Ar to cilvēks arī atšķiras no dzīvnieka. Tad viņa prasība, kas vērsta uz augšieni pie saknes, ir patiesa.

Cilvēka sākums – punkts sirdī – arī atnāk no augšienes. Taču viss pārējais, izņemot šo punktu, kurā viņš jūt sevi kā „kaut kas no nekā”, cilvēkam jāattīsta pašam.

Šī piedeva, ar kuras palīdzību viņš vēlas pielīdzināties Radītājam, arī tiks dēvēta par Cilvēku. Pēc nedzīvā, augu un dzīvnieciskā attīstības līmeņa, tikai pēdējā pakāpe tiek dēvēta par „cilvēcisko”. Šī pakāpe tad arī attīsta radījumu, bet iepriekšējie līmeņi tajā iekļaujas.

Pirmām kārtām, runa iet par mūsu iekšējo pasauli, kurā nedzīvā, augu un dzīvnieku daba paceļas augšup, un nolaižas lejup kopā ar cilvēcisko pakāpi. Nevajag iedomāties sev Zemeslodi ar augu klājumu un dzīvniekiem pļavās un mežos. Viss noris iekšienē. Ja visas citas vēlmes uztur manī cilvēka izaugsmi – tajā pašā mērā tās paceļas augšup kopā ar viņu.

No nodarbības pēc raksta „Ievads kabalas zinātnē” (Pentateihs)

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: