Kļūt par pieaugušu un kalpot cilvēkiem

Saskaņā ar augstāko programmu, mēs atrodamies attīstības procesā, kuram jābūt pabeigtam ar pilnīgu atbrīvošanos. Turklāt, pirmām kārtām, mums jāatklāj, ka atrodamies „trimdā” no kaut kā.

Taču kas tas ir, no kā esmu izraidīts, un ar ko patreiz esmu atšķirtībā? Šeit es uzzinu, ka pastāv kāda augstākā realitāte – patiesa, pastāvīga, mūžīga, pilnīga, bet es esmu atdalīts no tās, un atrodos kaut kādā maldu realitātē! Mēs dzīvojam iedomātā pasaulē, tā mūsu pasauli dēvē kabalisti. Tā šķiet man kā cilvēka halucinācija, kurš zaudējis samaņu.

Taču man jāizmanto šīs iedomātās ainas tik lielā mērā, kādā esmu spējīgs, un cik lielā mērā man dod, lai paceltos augšup. Man it kā no augšienes saka: „Tas ir pietiekami, visā citā mēs tev palīdzēsim no ārienes. Taču atrodoties šajā bezsamaņas stāvoklī, tev pašam jāizdara vismaz kāda piepūle, lai no tā izietu”.

Vai esat kādreiz redzējuši, kā cilvēku atgriež pie samaņas? Viņu purina un modina, nedod viņam ieiet sevī, liek atvērt acis, sākt skatīties, reaģēt. Jo vairāk ar tevi strādā, un tevi modina, jo labāk tas palīdz tev nākt pie samaņas, modināt sevī iekšējos spēkus. Tad tu sāc uztvert apkārtējos un neieej sevī.

Ir tādi mirkļi, kad tikai no tevis atkarīgs, kur tu rezultātā nokļūsi – apziņā vai bezsamaņā. Turklāt mums nepieciešams atmodināt sevi un atmodināt pasauli.

Nav šaubu, ka ja eksistē attīstības programma, kura ved mūs gluži kā vilcienā, tad mums jānobrauc no sākuma punkta līdz galapunktam, līdz pilnīgai atbrīvošanai. Taču šī ceļa pašās beigās ir tāds posms, kurā mums pašiem jāpiedalās savā virzībā uz mērķi.

Šeit mums arī nav izvēles – ja tu nevēlēsies piedalīties, tad tevi piespiedīs. Nevar būt tā, lai tu vispār nepiedaloties programmā, sasniegtu beigu posmu. Tu nejutīsi šo galapunktu, šo stāvokli, ja iepriekš neesi piedalījies virzībā uz to

Tava līdzdalība nepieciešama tev pašam – lai tevi attīstītu, kaut ko tev iemācītu. Tikai tad tu spēsi sajust, ko nozīmē pilnīga atbrīvošanās.

Taču bez tā tu neko nespēsi sajust. Mēs arī patreiz atrodamies Bezgalības pasaulē – bet vai mēs to sajūtam? Mēs sajūtam gluži pretējo neattīstītās uztveres dēļ.

Tādējādi mūsu attīstībai, sākot no šī laika un līdz galīgai atbrīvošanai, jānoris ar mūsu aktīvu līdzdalību. Turklāt tas viss ielikts arī radīšanas nodomā un attīstības programmā.

Vienkārši pienācis laiks! It kā augošs bērns, jo lielāks kļūst, jo lielāka līdzdalība jāņem savā dzīvē. Viņam jāiemācās kaut ko pašam darīt – vismaz sakārtot savas rotaļlietas. Līdz tam brīdim, kad viņš izaugs, kļūs pieaudzis un spēs pats sevi apkalpot un kalpot citiem cilvēkiem.

No nodarbības pēc raksta „Apkopojošais ievads (Pentateihs kolelet)”

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: