Skats uz realitāti caur paralēlajām pasaulēm

Jāsaprot, ka „Nav tāda zāles stiebriņa lejā, pār kuru nestāvētu eņģelis augšienē, kurš to sit un liek augt”. Tas ir, jebkuriem notikumiem, kas noris šajā pasaulē, sākot no pašiem sliktākajiem līdz vislabākajiem, visa pamatā ir tikai viens avots – no augšienes lejup nonāk spēks, kurš izsauc šajā pasaulē darbību, domu, procesu.

Mūsu pasaulē nav nekā, kas netiktu tiešā ceļā vadīts no augšienes – no vissīkākajām atoma daļiņām līdz milzīgajām galaktikām, no jebkurām kustībām domās, vardā, cilvēka, dzīvnieka, auga, nedzīvās dabas darbībā. Tas ir, pat tad, kad mums šķiet, it kā mēs mijiedarbojamies viens ar otru, tas arī nāk caur augšieni un tiek regulēts no turienes, no augstākās pasaules.

Divas pasaules – augstākā un zemākā eksistē paralēli viena otrai, un visi spēki nonāk lejup no augstākās pasaules mūsu pasaulē, vadot tajā jebkuru detaļu.

Taču var sacīt citādi, ka augstākā pasaule – daudzkārt iekšēja, kā saka „Toras iekšējā daļa” vai „lietu iekšējā būtība”. Visa augstākā pasaule slēpjas šīs pasaules iekšienē un no turienes vada visu matēriju.

Taču lai kā mēs to iztēlotos, mūsu pasaule – tā ir seku pasaule, tāpēc mēs neesam spējīgi tajā atrisināt nevienu problēmu. Mums tikai šķiet, ka varam šeit kaut ko izlabot, taču tas domāts tikai tam, lai mūs maldinātu. Lai laika gaitā pēc daudziem pūliņiem mēs beidzot apzinātu, ka neko neesam sasnieguši, un esam vilkuši aiz sevis visu neizlaboto, līdz nonācām pie vienas lielas krīzes.

Tad beidzot mēs nākam pie prāta un sākam saprast, ka problēma tajā apstāklī, ka mēs rīkojāmies vieni paši, ar saviem spēkiem, bet nepieaicinājām augstāko spēku, lai tas darbotos mūsu vietā.

Taču augstākā sistēma, vienā gadījumā, darbojas no augšienes uz leju pilnīgi noteiktā, neizbēgamā veidā, kad no augstākās pasaules – lēmumu un darbību pasaules, dabiskā veidā šajā pasaulē lejup nonāk spēki, un rada tajā sekas. Tad sanāk, ka mūsu pasaule tiek vadīta no augšienes tiešā veidā, kas tiek dēvēts par norišu dabisko gaitu – „savā laikā” (beito), tas ir, saskaņā ar dabisko attīstības programmu.

Taču var notikt arī citādi, kad es pats iekļaujos šajā mūsu pasaules vadībā no augšienes. Ja es šeit lejā jūtu, kas notiek, un lūdzu izmaiņas, iedarbojoties uz sakni (uz savas dvēseles sakni augstākajā pasaulē), un šī augstākā sakne, savukārt, iedarbojas uz mani, un starp mums rodas atklāsme, saskare, atbildes reakcija – tad tas nozīmē, ka es virzos uz priekšu „laika paātrināšanas” (ahišena) ceļā, nevis dabiskā veidā.

Tad es raidu augšup lūgšanu, MA”N, saņemu no augšienes atbildi, MA”D, un tādā veidā piedalos procesā, kuru izeju.

Visas ciešanas, kuras mēs sajūtam, atnāk tikai ar nolūku, lai mums atklātu, ka neko nespējam izdarīt paliekot mūsu pasaules ietvaros. Taču, ja mēs patiešām vēlamies kaut ko mainīt – tad mums jāietekmē sakne. Kabalas zinātne mums arī skaidro, ka visa dzīve dota tam, lai mums uzliktu par pienākumu vērsties pie saknes.

Tas viss nepieciešams, lai mēs beidzot izsauktu tādu stāvokli, kad visa šī pasaule pacelsies augšup uz augstāko pasauli, un saplūdīs ar to, izzūdot no mūsu sajūtām.

No nodarbības pēc raksta „Apkopojošais ievads (Pentateihs kolelet)”

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: