Patiesībā cilvēce savos laimes meklējumos vēl nav veikusi nevienu reālu soli.

Ja jau es tiecos pēc laimes, tad man vispirms jāsaprot, kas tā ir. Kas ir tā laime dabā, kas man jāiegūst? Man jāsaprot: viss ir tā ieprogrammēts, ka visi līdzekļi un dabas likumi ir manā rīcībā. Atliek tikai tos pareizi izmantot un es sasniegšu laimi. Taču tā vietā cilvēce izvirza sev mākslīgus orientierus un cenšas rīkoties pēc saviem ieskatiem, gluži kā bērns, kurš vienkārši grib, un bez ierunām. Mēs neizzinām dabas likumus un nevēlamies tos ievērot, nevēlamies pieņemt faktu par vienotas, gobālas sistēmas eksistenci. Fizikas likumus un citus dabaszinātņu faktus mēs atzīstam, taču cilvēku savstarpējo attiecību likumi mums ir absurds. Mēs tos vispārēji noliedzam.

Notiek ģimenes izjukšana, sākas depresija, taču mēs nezin kāpēc esam pārliecināti, ka tas nav saistīts ar dabas likumiem. „Es to nenometu, man nokrita.”

Cilvēkam grūti samierināties ar to, ka viņš atrodas kaut kādā sistēmā, kas uz viņu iedarbojas un ieslēdz tūkstoš važās. Neko nepadarīsi, atliek tikai izzināt tās likumus. Jo labāk mums izdosies tos ievērot, jo vairāk mēs sasniegsim. Kad cilvēks pilnībā tos visus izpildīs, viņš sasniegs harmonijas un pilnības punktu. Tomēr viņš nevēlas par to dzirdēt:”Darīšu pēc sava prāta, mācības nav priekš manis.”

Nu, ko, nelaimes tāpat iemācīs. Šajā ziņā cilvēce nav gudrāka par ietiepīgu, nepaklausīgu bērnu. Jau pirms trīsdesmit gadiem starptautiskajos forumos brīdināja par steidzamu pārmaiņu nepieciešamību sabiedrībā un mūsu attieksmē pret apkārtējo vidi, taču kopš tā laika nekas tā arī nav paveikts. Bērns pēc savas dabas ir stūgalvīgs, viņam vēl ir izpratnes trūkums, bet „šīs pasaules varenie”, kuri, kā liktos, jau izauguši no bērna vecuma, pretēji tam demonstrē savu aprobežotību…

No nodarbības pēc raksta „Miers pasaulē”

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →