Jautājums: Kas ir kauns, par kuru sacīts, ka tas ir sava veida radījums?

Atbilde: Kauns ir tas, kas atšķir cilvēku no pērtiķa. Tā saknē atrodas atšķirības sajūta starp atdodošo un saņemošo.

Tālāk viss atkarīgs tikai no cēloņiem, situācijām, kurās jūtos kā atdodošais vai saņemošais, un saskaņā ar to sajūtu pilnību vai kaunu. Kauns – tas ir pretstats pilnībai.

Aizmirstiet visu, ar ko saistījāt šajā pasaulē vārdu „kauns” – tas pavisam kas cits. Tā ir saišu saraušanas sajūta starp atdodošo un saņemošo garīgajā. Īsts kauns – tā ir garīga sajūta, bet materiālo kaunu vienmēr var kaut kā apslāpēt, noslēpt.

Īsts kauns atnāk tikai ar nosacījumu, ka es sajūtu Radītāju kā dodošu, mīlošu, bet sevi – kā Viņu apsūdzošu, zākājošu, kā tādu, kas vēlas Viņam nozagt, īsāk sakot, viss otrādi! Tik lielā mērā, kādā mēs atklājamies viens otram – es jūtu kaunu, un tas man uzliek par pienākumu nekavējoties apslēpt sevi, savu egoismu un sākt to labot.

Proti, kauns – neparasti noderīga sajūta, lai labotos! Tāpēc tas atklājas ar nosacījumu, ka cilvēks spējīgs sevi izlabot. Citādi nav vērts. Nav nozīmes kaunināt kaķi par to, ka viņš apēda svešu krējumu, un likt viņam mocīties sirdsapziņas pārmetumos. Viņš nesajutīs nekādu kaunu. Viņš var just tikai to, ka viņu iekaustījuši par to, un nākamreiz bīsies tā darīt.

Tas ir, rīkosies nevis vadoties no kauna – bet bīstoties no ciešanām. Kauns atnāk kā attīstības rezultāts, kad tu jūti pakāpi, kas atrodas augstāk par tevi – cik lielā mērā tā ir absolūta salīdzinājumā ar tevi, un ar kādu mīlestību pret tevi izturas no tās, bet tu pret to – pretēji! Turklāt neko nevari ar sevi izdarīt!

Lai sajustu tādu pārrāvumu, cilvēkam jau nepieciešama zināma iekšēja inteliģence, nevis vienkārši materiāls prāts un emocijas. Viss atkarīgs no tā, kā viņš vērtē šo atdeves īpašību, taču nevis attieksmē pret sevi. Viņš var justies kā zīdainis, kurš nekautrējas saņemt no mātes.

Tikai tad viņš paceļas augstāk par zīdaini mātes klātbūtnē un vēlas justies neatkarīgs, taču, ja viņam trūkst šī brīvība, tad viņš sajutīs kaunu. Vergs, kurš netiecas uz brīvību, nejūt kaunu, jo viņš pieder saimniekam.

Taču tas, kurš vēlas izaugt par brīvu cilvēku – acumirklī sāk just kaunu, un, pateicoties tam, nonāk pie brīvības

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →