Zoar Grāmata. Nodaļa “Mišpatim” (Mishpatim), 281. p.: …Un tagad, kad nav izpelnījies, Radītājs redz, ka viņš pielika pūles, lai dzimtu dēli, taču nespēja, un tādam “viņa kungs dos sievu”.

Ņemot vērā, ka Radītājs par viņu apžēlojās, un iedeva viņam sievu no Savas žēlsirdības, tad Radītājs paņem Viņam sākotnēji piederošo un paņem to, ko Viņš jau bija paņēmis no šī avota iepriekš.

Tāpēc “sieva un viņas bērni paliks pie viņas kunga”. Pēc tam viņš atgriezīsies un pieliks pūles, kuras būs uz viņa rēķina, lai aizpildītu viņam nepietiekošo.

Lasot Zoar, mums sākotnēji pareizi jāuztver šie vārdi. “Sieviete” – tā ir Malhut, vēlme baudīt, kas piemīt cilvēkam, tilpne, viņa dvēseles ķermenis. Piepildījums – viņa dzīve, norisošie ar viņu notikumi. “Dēli”, “augļi” vai “pēcteči” – viņa saplūsmes/ zivuga ar augstāko gaismu rezultāts.

Pats “cilvēks” – domas, ekrāni un aprēķini, kas atrodas pāri viņa vēlmei baudīt – “sievietes”. Tad notiek saplūsme starp vēlmi baudīt un augstāko gaismu tajā mērā, kādā viņi spēj savienoties viens ar otru ar ekrāna palīdzību.

Tādējādi runa iet tikai par to, kā katrā stāvoklī cilvēks atpazīst savā iekšienē vēlmes, kuras viņš tagad var pievienot saplūsmei ar gaismu, jo tās jau ir izlabotas, un tām piemīt tas pats nolūks atdot kā gaismai. Tad tās savienojas ar gaismu. Pēc tam gaisma pievieno nākamās vēlmes – un tā līdz brīdim, kad sasniegs visu labojumu nobeigumu.

Runa iet tikai par to. Vienīgais, kas mums jāizdara, – jāatklāj šī bezgalīgā vēlme, kas apslēpta katrā no mums, bet pretim tai – bezgalīga gaisma, kas pretojas vēlmei, kura arī gatava, un mūs gaida. Mēs – ekrāns, kas tos savieno.

To var iztēloties citādi: vēlme – pa kreisi, gaisma – pa labi, bet mēs – vidū, savienojam šos divus spēkus – saņemšanu un atdevi – vidēja līnijā. Būtībā mēs pastavīgi runājam par vienu un to pašu uzbūvi, jo izņemot to, nekā cita nav: Radītājs, radījums un līdzība starp tiem.

No nodarbības pēc  Zoar Grāmatas

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →