Mūslaiku īpatnība

Cilvēce kā sistēma kļūst sarežģīts un savstarpēji saistīts organisms.

Tas izraisa kopējā organisma jūtīguma paaugstināšanos pret ārējām iedarbībām.  Ja iepriekš kataklizmas (epidēmijas, kari, fin. krīzes) ietekmēja tikai vājsaistītās sistēmas daļu, un ja šī sistēma gāja bojā, tad citas, gandrīz autonomās daļas, to bezmaz nejuta, bet tiešie kaimiņi spēja gūt no tā pat labumu, teritorijas – turpretim mūsdienu pasaulē katra sistēmas daļas dzīves kvalitāte tiešā veidā atkarīga no saņemšanas (enerģijas, barības, materiālu, preču, tehnoloģiju) no citām tās daļām (kā dzīvā organismā).

Tas nozīmē, ka problēma, jebkurā cilvēces daļā saiknes ķēdes veidā, izplatās uz visām pārējām daļām, izveidojot „domino efektu” un pārkāpjot to funkcionēšanu. Tas ir, tāda sistēmas iekārta pastiprina negatīvo efektu katrā tās daļā, un jebkura lokāla problēma pasliktina visas sistēmas izdzīvošanas izredzes.

Tas notiek saskaņā ar negatīvās atgriezeniskās saiknes trūkumu attiecībā uz situācijas pasliktināšanos un pozitīvās atgriezeniskās saiknes trūkumu attiecībā uz uzlabošanos. Vienkārši sakot, ja kādam ir slikti, tad sliktāk kļūst visiem, taču ja kādam ir labi, tad pārējie to gandrīz nesajūt.

Mūsdienu sapratnes līmenis sabiedrībā pieļāva izstrādāt pašu primitīvāko šīs problēmas aizsargsistēmu: mehānisku lieko resursu pārdali no labvēlīgajām sistēmas daļām līdz daļām, kuras atrodas kritiskā stāvoklī. Taču šim risinājumam ir divi pamattrūkumi:

1. darbojas tikai tad, kad sistēmai kā veselumam pietiekami resursi;

2. neefektīvi, jo neizmanto pašu sistēmu, tās pašregulācijas un funkcionēšanas efektivitātes paaugstināšanas iespējas.

Patreiz pasaule ienāk ārējo resursu, kas uztur civilizāciju un tās tālāko attīstību, globālās nepietiekamības posmā. Cilvēce pieaug skaitliski, un pieaug tās kvalitatīvās vajadzības. Tādējādi lokālo problēmu iepriekšējais atrisinājuma veids pilnībā pārstās strādāt tuvākajos 2-3 gados, pēc tam sāksies pakāpenisks, taču nemitīgs cilvēces stāvokļa, tās dzīves līmeņa, adaptācijas spēju, optimisma līmeņa utt. pasliktinājums.

Vienīgā izeja, kas atliek no šī civilizāciju postošā procesa, – pāreja uz jaunu civilizācijas funkcionēšanas procesu, kas atbilst vienotai augsti organizētai sistēmai. Proti, sistēmas attīstība no pašas vienkāršākās pašorganizācijas pēc „baktēriju kolonijas” veida, līdz „vienota organisma” līmenim.

No vienas puses, nav iespējams uzreiz pārlēkt no egoistiskās realitātes uztveres uz altruistisko. Turklāt atsevišķa cilvēka realitātes uztvere ir programma, kas nosaka sabiedrības elementu saiknes likumus un gala rezultātā – jebkuras sabiedriskās sistēmas pašorganizācijas līmeni.

Taču no otras puses, visas sistēmas sabiedrisko attiecību mūsdienu krīze un resursu globālā nepietiekamība nav atstājušas izredzes uz to, ka kāds pakāpeniski sāks dalīties ar saviem resursiem (laiku, enerģiju, materiālajiem resursiem) bez acīmredzama drauda savai personīgajai eksistencei.

Mūsdienu sistēmas augstāk aprakstītā iekārta tieši izriet no mūsdienu cilvēka pasaules uztveres pamatierobežojuma – neiespējamības ieraudzīt sevi nevis kā izolētu indivīdu, bet kā sistēmas daļu.

Saskaņā ar to, cilvēces struktūras kā sistēmas izmainīšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja atsevišķam cilvēkam sākumā parādīt mūsdienu savstarpējās iedarbības veida strupceļu sabiedrībā, bet beigās – parādīt reālas izredzes, kā izmainīt katra atsevišķa cilvēka, un kopumā visas cilvēces dzīvi uz labāku.

Galvenās atšķirības skaidrojums starp augstāk aprakstītajiem sistēmas veidiem (kolonija un organisms):

Primitīvajā sistēmā to daļu darbību aprēķins tiek veikts pamatojoties uz visvienkāršākajiem fizikas likumiem, kuri cilvēcei kopumā jau zināmi, un intuitīvajā līmenī – katram cilvēkam. Proti, tādā sistēmā visi zina, ka „ja kādam tiek pielikts – citam tiks atņemts”.

Daudzkārt augstāka līmeņa sistēmā, izņemot šos vienkāršos likumus, realizējas plašai publikai pagaidām nezināmi universa likumi, konkrēti – „enerģijas sistēmas paaugstināšanas likums uz daudzkārt saskaņotākas visu tās elementu savstarpējās iedarbības rēķina”. Zinātniskajā vidē tas pazīstams ar nosaukumu „sinerģētiskais efekts”.

Taču teorijās, kuras izstrādā šo jomu, mēģinājuma noskaidrot vietā, kas pauž tādu sistēmas efekta cēloni, tiek izmantots teiciens „sistēmu pašorganizācija”.

Tas ir it kā, ja students, kurš apgūst elektroniku, tā vietā, lai mēģinātu izprast elektrotehnikas reālos likumus, uz jautājumu „kā iekārtots televizors”, atrunātos ar izteicienu „tas ir radio detaļu kaudzītes pašorganizācijas efekts”.

Lūk, īstajā vietā citāts no bioloģijas: „Ņemot vērā visus lielos bioķīmijas panākumus, atbildēm uz daudziem jautājumiem, kas saistītas ar dzīvības rašanos, ir abstraktu spriedumu raksturs. Vienotas visaptverošas teorijas par pāreju no nedzīvajām vielām uz vienkāršajām dzīvajām pagaidām vēl nav.

Doma par to, ka dzīvais radies tikai kā augstāk aprakstīto molekulu nejaušo mijiedarbību rezultāts, pēc astronoma F. Hoila izteikuma „tikpat aplama un neticama kā apgalvojums, ka viesuļvētra, kas nesas pāri atkritumu izgāztuvei, var novest pie „Boing 747” samontēšanas”.

Sarežģītāk pēc dotās teorijas izskaidrot, kā tieši radās dzīvo būtņu spēja uz pašreproducēšanos. Pastāvošās hipotēzes nepārliecinošas, un tas nekādā veidā nav apstiprināts eksperimentāli.”

Taču kādā ceļā iespējama cilvēces kā neorganizētas sistēmas pāreja uz organizētu sistēmu? Vai patiešām tikai briesmīgu ciešanu ceļā?

Mūsu risinājums: Kabala piedāvā vēl vienu ceļu – pievelkot sev dabas atdeves un mīlestības spēkus (gaismas ceļš). Taču, ja ne tas, tad pacelšanās pāri egoismam iespējama tikai ar asu ciešanu spiedienu.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: