Neko nevar darīt, katrā stāvoklī mums vienmēr jānonāk pie nepietiekamības sajūtas, t.i., esošajā stāvoklī jāiedomājas nākamais stāvoklis.

Ja es šo stāvokli veidoju pareizi, tad, neskatoties uz visiem saviem mēģinājumiem to veidot, es sajutīšu, cik lielā mērā tajā neatrodos, un cik tāls no tā esmu. Proti, es ļoti stipri to vēlos – un neskatoties uz to, neesmu spējīgs to sasniegt.

To sauc par „nepietiekamību” jeb sagatavošanos nākamajam stāvoklim, kas vienmēr atklājas pirms pāriešanas jaunā stāvoklī. Šī nepietiekamības sajūta ir ļoti daudzslāņaina un nepatīkama.

No vienas puses, man spīd nākamais stāvoklis un no tā, ka līdz manīm nonāk tā starojums, es sāku to vērtēt vēl vairāk, bet savu pašreizējo stāvokli sāku just kā nepilnīgu, „nepietiekamu”. Es jūtu, cik lielā mērā neesmu spējīgs pacelties augšup – un cik ļoti vēlos pacelties.

Rezultātā es nonāku tādā situācijā, kad savienojas mana karstākā vēlēšanās pacelties augšup un apziņa, ka man nav nekādu izredžu – tieši tad no manis izraujas lūgšana, kliedziens, un augstākā gaisma nāk man palīgā. Tieši kliedziens – lūgšana parāda manu milzīgo vēlēšanos, kas pievelk pareizo gaismu, kas palīdz nonākt nākamajā līmenī.

Man jānonāk līdz tādam kliedzienam, kurš ietver divas sastāvdaļas:

1) mana milzīgā vēlēšanās sasniegt atdeves īpašību un

2) apziņa, ka man nekad neizdosies to iegūt.

Tad, kad cilvēks „uzsprāgs” no šīs spriedzes, vēlēšanās un bezspēcības sajūtas, tikai tad, atbildot uz viņa sāpēm, uz viņu iedarbosies gaisma.

Ir bezjēdzīgi gaidīt, kad gaisma pati atnāks pie mums. Tā atnāk kā atbilde uz mūsu vēlmi pēc atdeves un pievelk cilvēku ar spēku, kas pietiekams, lai paceltu viņu augstākajā līmenī.

No nodarbības pēc Bāla Sulama raksta „Par Jehudu”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →