Cilvēka materiālā attīstība apstājas un atbrīvo vietu jaunam etapam.

Šodien visas mūsu dzīves sfēras pārņem izmisums. Lieta nonāk tiktāl, ka mēs nezinām, ko darīt ar bērniem. Mēs laidām tos pasaulē laimīgai dzīvei, taču pie apvāršņa nekas līdzīgs nav novērojams.

Kādēļ cilvēkam iejūgties ģimenes saistībās, ja tas nesola labākas pārmaiņas? Neapgrūtināt taču sevi ar smago slogu tāpat vien.

Piesaiste noteiktai vietai un pat noteiktai valstij arī aiziet pagātnē. Cilvēks vienkārši vēlas labāku dzīvi. Kur atrodama tāda iespēja, turp viņš arī gatavs doties.

Tādā veidā mēs izdzēšam visas robežas, laužam visus ierobežojumus, noraujam bijušos „iesaiņojumus”, kuros attīstījāmies tūkstošgadēm.

Iepriekš cilvēkam bija skaidrs, ka viņš pieder noteiktai tautai, attiecas uz noteiktu vietu, saistīts ar noteiktu kultūru, pieķēries ģimenei, bērniem un vecākiem – visam, kas sastādīja viņa dzīves pamatu iepriekšējos laikos. No paaudzes paaudzē tēvi mācīja bērniem savas profesijas: kalēja dēls laika gaitā arī kļuva par kalēju, bet gana dēls – par ganu. Jauneklis jau no paša sākuma zināja, ka apprecēs kādu no kaimiņu sētas vai tuvākās apkaimes ciema meitenēm. Visa dzīve ritēja pēc tādiem noteikumiem.

Taču šodien viss mainījies, un tā nav pagaidu parādība. Visā pasaulē cilvēki atsakās no iepriekšējiem kanoniem. Mūsu egoisms, mūsu iekšējā vēlme, mūsu apziņa ļoti ātri un krasi transformējas. Uz ko? Mēs paši nezinām.

Vēlme baudīt norāda mums kursu, izjaucot visas robežas un starpsienas, kas ieturēja mūs vispārpieņemtajos rāmjos. Mūsdienās neatliek nekā vispārpieņemta, kas saprotams pats par sevi. Viss mainīgs un nepastāvīgs. Kas man patreiz šķiet ērts, tas arī pareizs.

Cilvēks pacēlies pāri ierobežojumiem, kuros dzīvoja visas vēstures garumā. Šī procesa karstumā mēs neapzināmies ar mums notiekošo pārmaiņu mērogu. Robežas izdzēstas, cilvēki gatavi jebkurā valstī justies kā mājās. Vēlamies to vai nē, taču Zeme kļūst par kopējo teritoriju. Kaut gan atrodamies tikai jaunā „trenda” sākumposmā, tomēr tas jau ir nenovēršams.

Līdzās tam mums atklājas tukšums – jauns, kādu vēl nepazinām iepriekš. To nav iespējams piepildīt, lai kur mēs apmestos, un lai kādu lietu uzsāktu. Pacelšanās pāri novecojušajiem ierobežojumiem un gatavība uz jaunām attīstības formām jebkurā gadījumā neļauj mums piepildīt izaugušo vēlmi, kura mūs arī pacēla pāri vecajai pasaulei un iemeta pārmaiņu virpulī. Tā pieprasa no mums tik milzīgu piepildījumu, kāda nekur nav.

Cilvēce atrodas nelaimē. Vai tā atradīs jaunu piepildījuma formu, vai arī tai nāksies mierināt sevi ar alkoholu, narkotikām un antidepresantiem. Patiesībā tas arī notiek arvien pieaugošā apjomā. Tomēr tā nav izeja, un tādēļ agri vai vēlu (labāk agrāk) mēs sapratīsim, ka pienācis laiks nomainīt materiālo piepildījumu pret garīgo.

No nodarbības par tēmu „Vienotas audzināšanas principi”

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →