Jautājums: No vienas puses, mēs sakām, ka dvēseļu sistēma absolūta un pilnībā izlabota, izņemot mani. No citas puses, sacīts, ka Šhina atrodas pīšļos, un cilvēkam jāraida lūgšana, lai to paceltu. Kā atrisināt šo pretrunu?

Atbilde: Es atrodos pretstatā sistēmai. Šī sistēma – pilnīga, izņemot vienu sastāvdaļu – mani. Es – tas pats sistēmas elements, kuram jāienāk tajā un jāpapildina līdz absolūtajai pilnībai.

Ja es tajā ienāku, tad papildinu ne tikai savu personīgo vietu šīs sistēmas iekšienē, bet visās savās darbībās aizpildu trūkstošo daļu.Tad no vienas puses, es redzu, cik lielā mērā tai trūkst manis, un novērtēju savu sabojātību nevis pēc savām īpašībām, bet tajā mērā, kādā pārkāpju visas sistēmas pilnību to nepapildinot. Es visu pārbaudu attiecībā pret kopējo sistēmu.

No citas puses, es to uzskatu par pilnīgi absolūtu – taču bez manas iekļaušanās tajā, bez manas dalības tajā. Tas ir, sistēma ir pilnīga – izņemot mani. To es atklāju praksē.

Jautājums: Tad kāpēc Zoar Grāmatā sacīts, ka Šhina atrodas pīšļos, un cilvēkam jāaplaistās, lai to paceltu? Tas ir, viņš attiecas pret sistēmu, kā pret sašķeltu…

Atbilde: Protams, attiecībā pret mani sašķelta! Jo katrs spriež atbilstoši savai sabojātībai. Tas esmu es, kas redz, ka tā ir sašķelta. Turklāt tā ir sašķelta tādā mērā, kādā es to nepapildinu. Es neskatos vairāk ne uz vienu citu. Visi pārējie atrodas pilnības stāvoklī.

Jautājums: Taču ar ko es papildinu absolūto sistēmu?

Atbilde: Tā nav absolūta – jo es tajā vēl neatrodos kā pilnība!

Jautājums: Tad ko nozīmē, ka man jāizturas pret to, kā pret pilnību?

Atbilde: Tā ir absolūta – izņemot mani! Ja uzskatīt, ka viss ir pilnīgi izlabots (Gmar Tikun), tad tev nav ko darīt. Tu neizzini šo stāvokli un nevari pret to tādā veidā attiekties. Tu uzskati to par absolūtu visā, izņemot tavu daļu. Tā mums pret to jāizturas mūsu garīgajā darbā.

Pati par sevi šī sistēma absolūta – jo ir izejas (1) un beigu (3) stāvoklis. Taču mēs atrodamies starpposma (2) stāvoklī un mana attieksme pret sistēmu tāda, ka viss ir pilnība, izņemot mani.

Man tā jāpapildina pareizā veidā. Man nepieciešams atklāt savu ļaunumu, kur tieši es pārkāpju kopējās sistēmas pilnību. Tad visā šajā sistēmā es atklāju, kur manis pietrūkst – katrā šūnā, katrā daļiņā.

Proti, es atklāju nevis savu „es” šajā sistēmā, bet atklāju, cik lielā mērā visa sistēma sabojāta bez manis, bez manas pareizās līdzdalības. Jo es neizeju no šīs sistēmas, bet atrodos tās iekšienē – taču kā sabojātā tās daļa, kā vēža šūna, kas aprij visu sistēmu, liedzot gan visai sistēmai kopumā, gan jebkurai tās daļai būt absolūtai.

Tātad patreiz es atklāju savu neizlaboto Cilvēka/ Ādama tēlu – ne savu individuālo neizlaboto pakāpi, bet sistēmas sabojātības pakāpi manis dēļ. Tad es izzinu Cilvēku/ Ādamu, kas pretējs Radītājam, – sevi. Tas mudina mani laboties. Tādā veidā katru reizi es atklāju šo Cilvēku, kurš atrodas pretstatā Radītājam, kā arvien sliktāku, sabojātāku sistēmu, jo man taču ir spēki, kas ļauj to arvien vairāk izlabot.

Vienmēr atklājas kreisā līnija, it kā briesmīgs monstrs, arvien vairāk augošs manās acīs un pret to man dots labās līnijas spēks, lai es varētu to izlabot.

Jautājums: Taču kas es esmu, ja laboju tikai sevi attiecībā pret sistēmu?

Atbilde: Es – šķelšanās punkts, kurš jūt sevi atrautībā no visas sistēmas. Šis šķelšanās punkts iekļauj sevī visas formas, kas pretstatā Radītājam, – sabojātās sistēmas formas. Jo pašam punktam nav formas – tas arī esmu es. Kad sistēma kļūs izlabota – tas arī būšu es.

No nodarbības pēc Zoar Grāmatas

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kopīgā dvēsele „Ādams”, ZOAR | Add Comment →