Jautājums: Kā mums pēc kongresa noturēt sevi tajā stāvoklī, kuru tur sasniedzām, jo parasti vienmēr nāk kritiens?

Atbilde: Mēs nevaram to atļauties līdzīgi tam, kā nevar būt slima māte, kurai uz rokām atrodas mazs bērns. Ir tādas situācijas, kad nepieciešamība aizklāj visu. Tikai ja māte atrodas tuvu miršanai, kāds cits parūpēsies par viņas bērnu.

Taču mūsu gadījumā – nav laika atpūtai, spriedelējumiem, kritumiem. Apkārtējā pasaule attīstās ļoti ātri, bet mēs atpaliekam, taču mums ir jāiet kopsolī ar tās tempu.

Mēs arvien vairāk un vairāk sāksim sajust, kādā mērā viss sliktais, kas notiek pasaulē, – saistīts ar mums, jo mēs iekavējam savu labošanos.

Tādēļ es pat nepieļauju domas par kritienu pēc kongresa, – tas nedrīkst notikt!

Turklāt līdz pat vasarai mums paredzēta svarīgu notikumu rinda: kongresi Itālijā, Spānijā, Maskavā. Mums jāsaliedējas visiem kopā un jāgatavojas tiem. Tādēļ mums nav nekādu pārtraukumu, laiks ļoti ierobežots. Taču tas ir labi, jo atbilst pārmaiņu tempam pasaulē.

No sarunas par kongresu

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kongresi, Norises | Add Comment →