Bāls Sulams, TES priekšvārds: “Un tikai varoņi, kuri atrodas viņu vidū, kuru pacietības mērs izturēja, uzvarēja tos sardzes vīrus un atverot ieeju, tajā pašā brīdī izpelnījās ieraudzīt Ķēniņa vaigu…”

Jautājums: Kas ir “pacietības mērs”?

Atbilde: Cilvēks atnāk uz kabalas zinātni nepacietības degsmē izzināt visu un uzreiz, taču kad viņam tas neizdodas, viņš sāk dusmoties uz sevi, uz Radītāju un visu pasauli. Tā izpaužas viņa veselā, stiprā egoistiskā vēlme, kura saprot, ka viņam nav nekādas iespējas piepildīt sevi, jo viņš atrodas pretstatā piepildījuma avotam.

Pacietības mērs veidojas cilvēkā, kad viņš sāk saprast, kas ir garīgais ceļš, apzina katra izejamā etapa nepieciešamību un it kā ar pinceti, punktveidīgi savāc visus savus uzkrātos iespaidus, saprotot, ka bez tiem, viņš nespēs salikt savas dvēseles “lego”.

Jo cilvēka dvēsele iekļauj sevī tūkstošiem daudzveidīgu detaļu, no kurām katru nepieciešams apstrādāt, tādējādi nav iespējams pārlēkt šo etapu.

Bāls Sulams raksta, ka tieši tas, kurš ilgi iet uz labošanos, iegūst vairāk, jo veic daudzkārt dziļākas noskaidrošanas. Jo mūsu kopējā dvēsele – nav tikai divdimensiju forma, bet sarežģīta struktūra, kas izplatās dziļumā visos virzienos, jo katrai dvēselei jāiekļauj sevī visas dvēseles.

Tā ir daudzdimensiju garīgā telpa, kurā cilvēks ar savu ķermeni savienots absolūti ar katru dvēseli, it kā izņemot to, neviena vairs nav. Tādēļ cilvēkam jāveic ļoti lielas noskaidrošanas.

Tad lūk, pacietības mērs nenozīmē tavas savaldības vai otrādi, – nesavaldības pakāpi. Radītājs – nemainīgais dabas likums un tev nekas nelīdzēs. Jo tu vari, cik vien vēlies kliegt uz kaut kādu mašīnu, kuru tu nespēj iedarbināt, taču nekas nemainīsies.

Pacietības mērs – kad cilvēks ar apkārtnes palīdzību pūlas iegūt pareizu pieeju savai garīgajai virzībai uz priekšu.

Citiem vārdiem, kamēr mēs visi kopā neapvienosimies – mūsu kli/ vēlme nebūs absolūta, un mēs nespēsim ienākt Radītāja pilī. Mums jāsasniedz vismaz minimāla vēlmes pakāpe – tā dēvētā “sea”. Šim nolūkam nepieciešama pacietība. Tev pastāvīgi jāvēršas pie grupas un jālūdz tās atbalsts, jāmācās pacietība no citiem.

Pacietība – kad man ir zināms, ka neiegūšu garīgo agrāk par citiem. Man kopā ar tiem jāstrādā, jāvirza viņi un tad, būdams pēdējais, es ienākšu garīgajā pasaulē. Tieši apzināšana, ka es – pēdējais, tiek dēvēta par pacietības mēru. Tā ir ļoti svarīga īpašība, kas nāk no tā, ka nav nekā, izņemot tikai kli/ vēlmi un gaismu, bet es tikai mudinu tās uz apvienošanos.

Proti, kad visi tiecas uzkāpt kalnā, ienākt Ķēniņa pilī, – es neskrienu tiem priekšā, bet pastumju tos no aizmugures. Es – beidzamais. Ja esmu tam gatavs, tas nozīmē, man ir pacietības mērs. Ja visiem palīdzu, tad pēc tam, kad tie izlabosies, es arī būšu izlabojies. Neviens nevar sasniegt labošanos ātrāk par savu apkārtni. Tas tiek dēvēts, ka cilvēks nav spējīgs pacelt sevi augstāk par savu apkārtni, jo tā ir vesela sistēma, kurā visas tās daļas mijiedarbojas viena ar otru. Tad kā tādā gadījumā viena tās daļa var būt izlabota, bet otra – nē?

Jo vairāk cilvēks tiecas cildināt savu apkārtni, jo vairāk tiek uz augšu pats. Tikai tāda pieeja noved pie panākumiem.

Cilvēka pacietības mērs tiek mērīts ar viņa spēju pārvērst ciešanas no nepieciešamības savaldīt sevi, – uz atdevi un baudu. Tad tas pacietības mērs, kas “izturēja” šī darba laikā, pārvēršas par lielu kli/ vēlmi.

Jo jebkura nepacietība – īsta ego izpausme, kas “deg”, vēloties sevi piepildīt un nīst visu to, kas traucē sasniegt tam piepildījumu. Cilvēka pacietības mērs it kā ierobežo viņa ego, labo to un ir cilvēka virzības uz priekšu kritērijs.

Gala rezultātā pacietības mērs – tās pašas neizlabotās kelim/ vēlmes, kuras atdala mani un Radītāju. Jo tieši tajās es sajūtu neiecietību.

No nodarbības pēc raksta “Desmit Sfirotu Mācības priekšvārds”.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →